katru dienu kapos

sigy
sigy 26. jūlijs 2010 18:36

mums gimene notika tragedija,kada jauka svetdienas diena peldejamies,smejamies un baudijam vasaru.kad peksni ieniram kopa visi uzeni,bet atgriezamies tikai dazi.mums noslika cilveks,kam udeni bija sakusas epilepsija lekmes,bet mes par to nezinajam.mums tas bija soks,rokas un kajas salima. neerti jautat,ka jus parkapjat pari sadam nelaimem.pat vainas apzina,mes tak varejam vinu nosargat,ja tikai zinatu,ka vinam bija epilepsija. ejam uz kapiem katru dienu,rakstam vestules,apmeklejam baznicu.si vasara mums pajies atminas,asaras un sapes. es pat Dievam parstaju ticet,stavu pie kapa un gaidu,kad ai vartiem man teiks cau!!!:( un nav ta taisniba,ka laiks dziede retas.nav ta,ticiet man.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hexe 21. maijs 2011 17:16

Laiks nedziedē, tas tikai sakārto. Taču tam, kas aizgājis, ir jāļauj aiziet, viņš ir jāatlaiž, savādāk mocīsies pati un arī viņš- tur- otrā pusē.

florencefj 2. februāris 2011 10:47

Zaudēt pašu dārgāko, mīļāko, to bez kura nekad nespētu iedomāties savu dzīvi, zaudēt to, kas darīja Tevi tik laimīgu un skaistu, man tas nozīmēja zaudēt visu, bet liktenis man neļāva aiziet postā, noslīkt savās asarās, viņš man deva eņģeli par kuru rūpēties. Tā nu es turpinu savu dzīvi, bez mīļotā un audzinu mūsu meitiņu viena. Kaut arī viss notikums man lieka, kā vakar noticis, liekas, ka vakar vēl viņš bija šeit un vakar pati viņu atradu bez dzīvības, lai gan pagājis vairāk kā pusgads, sajūta tā pati. Ir šie mokošie jautājumi un spriedelējumi par to ko varēja, par to ko vajadzēja, bet tiem nav jēgas nekādas. Atbildi neviens nesniegs un laiku atpakaļ NEPAGRIEZĪSI, lai cik ļoti to vēlētos. Izmisums un sāpes, tā tagad iesākas katrs vakars, bet no rīta ieskatos mazajai meitiņai actiņās un tomēr redzu mazu saules satriņu. Novelu arī Jums, lai tāds būtu!!

ljipa 6. oktobris 2010 13:52

Laiks visu dziedē, tik katram tas laiks ir vajadzigs vairāk vai mazāk.
Man pagāja kāds gads līdz es varēju par savu zaudējumu runāt bez raudāšanām utt.
Laiks un tikai laiks .

rudace 6. oktobris 2010 13:38

Labs komentārs, inny.

Dzīve turpinās gan tev sigy, gan aizgājējam. Tikai katram savā dimensijā.
Nespējot atlaist cilvēku domās, viņam grūti no šīs pasaules aiziet. Un viņš cieš vēl vairāk nekā tu.
Vai to tu gribi?
Labāk mēģināt ar mīlestību sirdī viņu atceroties vēlēt, lai viņam neredzamajā pasaulē viss labi.

agnibe 6. oktobris 2010 13:25

Es saprotu par ko ir runa... uzsvars ir uz to, ka nav Dieva taisnīguma- kur tad ir tas Dievs, ka šitā var izdarīt.... tas jau retorisks jautājums.... filmās un grāmatās....
stulbi atbild mācītāji uz to.... pat necitēšu... jo mani tas arī nespēja miernāt! Es šopavasar zaudēju tēti.... un arī tagad nav viegli par to runāt.... vienīgi, es samierinos ar faktu, ka ir tā un nesavādāk- te nav vainīgo, šādās situācijās nav jāmeklē atbilde uz kāpēc..... nekā nebūs- tikai klusums- ar ko jāsamierinās....... Vienīgi ieteiktu domāt uzpriekšu, ne par pagātni....

inny 29. jūlijs 2010 21:35

sigy

Tagad sanāk, ka mēs neviena nekad nevienu neesam zaudējušas pēc "viegli runāt". Jāpaiet laikam... Un viss būs labi, protams - nekad tā, kā agrāk bija. Bet tādair dzīve. Kāds aiziet, kāds atnāk.

sigy 29. jūlijs 2010 21:14

viegli runat,nav vainas apzinas,bet pietrukst nezeligi ta cilveka.

smukaa 29. jūlijs 2010 13:02

sigy,dziedee gan laiks taas reetas..
Kad nomira babinja,es arii domaaju,ka nomirshu ar vinju..Veel vairaak par gadu domaaju par vinju,atcereejos,raudaaju..Bet tagad dziivoju ar domu,ka vinja man ir blakus un paliidz it visaa!!!

orchy 29. jūlijs 2010 11:03

Es ar'ipiekrītu inny. Un vēl man vienmēr vēcāmamma un tante ir teikusi, ka nedrīkst ilgi raudāt dēļ aizgājušā, jo tad viņam ir grūti aiziet.

aranza 27. jūlijs 2010 22:17

inny - pilnīgi piekrītu!

inny 27. jūlijs 2010 22:16

Man patīk domāt tā - tas ķermenis, kas guļ kapos, tas ir tiešām tikai ķermenis. Dvēsele ir kaut kur blakus, kaut kas, kas mums ir blakus, mēs to jūtam. Nedomāju, ka Tevi šobrīd vairāk moka skumjas un ilgas pēc aizgājēja, bet gan vainas apziņa... Zini, man pagājušajā vasarā traģiski gāja bojā onkulis (tēta brālis). Viss bija šausminoši - no auto nekā, pats pa gabaliem salikts, lai zārkā ievietotu. Es arī sāku domāt - ja viņa biznesa partneris nebūtu dzērumā sadaudzījis auto, ja onkulis nebūtu ņēmis auto nomā, nebūtu braucis! Un ko? Tā vair aiziet līdz absurdam.Tev jāpieņem tas viss, kā aizgājēja liktenis. Tātad "tur augšā" bija lemts, ka cilvēks mirs tieši tā, un, ka klāt būsi tieši tu un tie pārējie... To ir grūti pieņemt,es zinu. Pati, kad man uz rokām vectēvs nomira, zaudēju jebkādu ticību Dievam. Tagad pagājis laiks, esmu pati citāda, pieredze jau cita, un, tici man, laiks dziedēs, ja vien pati ļausies. Mēs aizmirstam to, ka aizgājējs vairs neko ne redz, ne jūt, bet mēs vēl sarkanām, noraudātām, pietūkušām acīm apraudam. Padomā - kāds bija tas cilvēks, viņš būtu gribējis jūs tādus redzēt? Nedomāju gan :)

otina 27. jūlijs 2010 13:57

Bet ar nāvi taču nekas nebeidzas, tas taču ir tikai sākums...
Un kas var būt skaistāk kā nomirt laimīgam?

inesev 27. jūlijs 2010 09:05

Es arii piekriitu, ka laiks dziedee reetas, cik saprotu, ka tas notika shovasar, tad jau tas nekaads veel lielais laiks nav pagaajis...
Un ticiibu Dievam gan nevajag zaudeet, Dievs ir tas, kas paliidz un mierina.

malva33 26. jūlijs 2010 21:11

..ja sāpe un skumjas ieilgst,tad tomēr jāmeklē profesionāļa palīdzība,lai tiktu ar visu skaidrībā,īpaši ,ja vainas apziņa seko līdz...

taschinka 26. jūlijs 2010 20:57

Laiks dziede retas,bet ne pavisam.ar laiku si sape samazinasies un reta bus saravusies,bet ta nekad nepazudis pa visam.Ta ir briezmiga nelaime un zel cilveka,bet vairs nekas vinu neatgriezis un sevi vainot,tas nepalidzes.Ir jasamierinas,jasadzivo un jaatceras sis cilveks ar smaidu uz lupam.
biezi mes domajam,ja vien es zinatu,tad butu svadak,bet nevaram mes visu zinat,ta tas ir iekartots.

vitaerina 26. jūlijs 2010 18:38

ir ljoti gruuti protams,bet tas ir japardzivo vnk jadzivo taalak.

sigy 26. jūlijs 2010 18:36

mums gimene notika tragedija,kada jauka svetdienas diena peldejamies,smejamies un baudijam vasaru.kad peksni ieniram kopa visi uzeni,bet atgriezamies tikai dazi.mums noslika cilveks,kam udeni bija sakusas epilepsija lekmes,bet mes par to nezinajam.mums tas bija soks,rokas un kajas salima.
neerti jautat,ka jus parkapjat pari sadam nelaimem.pat vainas apzina,mes tak varejam vinu nosargat,ja tikai zinatu,ka vinam bija epilepsija.
ejam uz kapiem katru dienu,rakstam vestules,apmeklejam baznicu.si vasara mums pajies atminas,asaras un sapes.
es pat Dievam parstaju ticet,stavu pie kapa un gaidu,kad ai vartiem man teiks cau!!!:(
un nav ta taisniba,ka laiks dziede retas.nav ta,ticiet man.

Tagi

Skaistumkopšanas saloniņš Sieviešu klubā pašā Rīgas centrā