Pirmais, kas ienāca prātā, izlasot jautājumu - "jocīgs jautājums" Laikam gan vairak tikai tā vienīgā iemesla pēc, ka mūsu gadījumā tas viss sanāk dabiski. Vienkārši tā... tādi ikdienišķi sīkumi. Vienkārši, lai parādītu, ka otrs nav pašsaprotama lieta. Man nav tā sajūta, ka lienu vai no ādas laukā, lai izspiestu smaidu vai labu vārdu no sava vīra, jo viņš tik bieži novērtē tādas lietas, kas man šķiet absolūti pašsaprotams. Un tas darbojas arī otrā virzienā.

Protams, ir arī kaut kādi īpašie pārsteiguma momenti, bet par tiem visiem jau nav pat jēga rakstīt, jo katram tas būs kaut kas absolūti cits un par to nemitīgi runā visi glancētie žurnāli un sieviesu portāli Vienkārši jājūt savs mīļotais cilvēks, jāklausās, jāredz, kas viņa ir svarīgs, kas viņu iepriecina. Vienu sajūsminās, ja vakarā viņu sagaidīsi mājās tērpusies kaķsievietes kostīmiņā, bet citu - ja no rīta pamodināsi viņu jau pilnā kaujas gatavībā doties kopā makšķerēt