Inteliģence

vecsprofils 17. jūnijs 2014 13:34

Ietekmējoties no iepriekšējās tēmas par izglītību un labklājību, visnotaļ neviennozīmīgs jēdziens ir inteliģence.

Jūsuprāt, kas ir inteliģence, kas veido cilvēka inteliģenci?

Kādi cilvēki ir inteliģenti, kādi nav? Vai jūs sevi uzskatāt par inteliģentu? Vai vecumam ir nozīme?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
vecsprofils 29. jūnijs 2014 15:09 Nikte

Jā, šajā sakarā vēl var pafilosofēt par to, kas ir "augstākā sabiedrība". Kā jums šķiet? Tikai tie, kas pelna ļoti daudz, neatkarīgi no peļņas avota, vai ir vēl kritēriji?

hiperkeri 27. jūnijs 2014 14:38

nikte,tie taču ir snobi:D

Nikte 26. jūnijs 2014 22:46

Esmu novērojusi,ka parasti par intiliģentiem sevi uzskata tie,kuri tādi nemaz nav!:X Pazīstu cilvēku,kurš uzskata,ka inteliģence ir tad,ja tu piederi augstākajai sabiedrībai :D :D

hiperkeri 25. jūnijs 2014 09:08

man šajā jautājumā ir tikai viena piebilde- man nepatīk neinteliģenti cilvēki, jo viņi reti kad saprot jokus. daudzreiz tie ir bāzēti uz kultūras slāņiem, aktualitātēm,un,ja tu to visu nezini, tad man vienkārši ir garlaicīgi.

vecsprofils 18. jūnijs 2014 11:31 Noelle

(Y)(Y)(Y):D

Noelle 18. jūnijs 2014 11:28 Shalako

Un atkal konstatēju, ka daudzās jomās esam uz viena viļņa... blondās juristes :D

vecsprofils 18. jūnijs 2014 11:12 Noelle

Lasīju ar aizrautību, ideāls uzskaitījums! (Y)(Y)(Y)
Vēl šim sarakstam klāt gribētos pielikt:

* etiķete un manieres - tā, ka cilvēks, piem., pie galda mācēs gan darboties ar piederumiem, gan necūkosies, nestāstīs pie galda nepieklājīgas lietas. Arī citur.

Arī daudz par šo jēdzienu domāju un savā galvā ķidāju gan sev zināmos pieaugušos cilvēkus, kurus it kā uzskata par inteliģentiem, gan arī gados jaunākiem un iztirzāju sevi.

Nonācu pie secinājuma, ka būtiski tas, kādā aspektā mēs saskaramies ar konkrēto cilvēku, tas ir, mēs nekad (izņemot savus vecākus un dzīvesbiedrus) nezinam, kā konkrētie cilvēki uzvedas ārpus darba vides, ārpus tuvāko draugu kolektīva, Internetā, vai citām šaurākām vai plašākām sabiedrībām. Tāpēc tas priekšstats par inteliģenci rodas tur, kur mēs saskaramies ar šo cilvēku. Saskarsmes štautnes ir dažādas.
Es te tā padomāju par vienu kaimiņieni, kas sen dzīvoja mums stāvu zemāk. Sieviete gados, allaž tika uzskatīta par inteliģentu, bet arī viņa atļāvās norauties. Piemēram, labi atceros, ka viņa mums, bērniem, ik pa laikam izteica rājienus, lai pārstājam bizot un spiegt. Nu, te arī parādās tas klupšanas akmens, ka it kā cilvēks ir inteliģents, bet tomēr atļaujās pateikt citreiz vairāk, nekā mūsu inteliģences ideāls to ļauj.
Vēl ir tāda tipa līdzīgi cilvēki, kuri it kā skaitās inteliģenti, bet viņiem piemīt kaut kas tāds it kā mazsvarīgs, bet tajā pašā laikā negatīvas īpašības, kuras izlec vai nu tad, kad viss piegriežas, vai arī iespējams, cilvēks padomā, kāpēc viņam būtu jāklusē, viņš taču arī ir cilvēks, grib izturēties atklāti un dabiski. Piemēram, tie paši daži žurnālisti, mūziķi, mākslinieki, utt. Ir tur gan inteliģence, gan arī nobīdes no tās.

Tādā veidā nonāku pie secinājuma, ka katrs cilvēks, kas ir it kā atbilstošs inteliģences jēdzienam, tomēr ik pa laikam izdara kādu nobīdi no tās. Vai mēs uzreiz viņu norakstam un ieliekam plauktiņā "neinteliģentie" vai tomēr piedodam, tā laikam paliek katra cilvēka ziņā. Visu nosaka kopsakarība, kopums.

Arī par sevi, it kā arī dzīvē tieku vairāk dēvēta par inteliģentu, jo man ir tīras, pozitīvas intereses, nesmēķēju, nedzeru, laba izglītība, esmu zinoša dažādās jomās, mīlu lasīt, protu uzturēt sarunu, pie galda uzvedos pieklājīgi un saskarsmē ar citiem esmu diezgan kautrīga un bikla, tomēr es ne vienmēr un visur esmu "скромная" (kā latviešu valodā?), man ik pa laikam izraujas uz āru "lauvas" raksturs, iespējams, sava veida egoisms ar zemtekstu "ar ko esmu sliktāka, ka man jāklusē?".
Lūk tas arī ir tas, kas mani iespējams noceļ vai nomīnuso manu inteliģenci, jo tajā pašā Internetā atļaujos pastrīdēties, nosaukt kopumu vai kādu par stulbu vai kazu (nu jo nokaitina ar savu neloģisko domāšanu). Vienvardsakot, - aizsviļos. Agrāk tas bija biežāk, tagad jau reti, bet tik un tā man šī iezīme piemīt.
Iespējams, attaisnojums, bet es neuzskatu, ka tam, kurš zina kaut kur vairāk, būtu vienmēr jāpaklusē. Manuprāt, šī paruna nāk no padomju laikiem, kur nedrīkstēja neko iebilst un aizstavēties, jo parādīt to, ka apzinies savas zināšanas, ir negatīva īpašība. Nu, manuprāt, vairāk negatīvi ir spīdēt ar muļķību, nevis parādīt to, ka kaut kur esi pārāks.

Нескромна (atkal, kā latviešu valodā... nepieticīgi?), jā, bet no otras puses, manuprāt, šodien (ne vienmēr!!!), bet ir jāparāda arī savu ES, lai tev neuzkāp uz galvas un nesamīda visā masā. Tu tiec pamanīts, iespējams, kāds sadzird tevi, tu pasvied ideju... un tas ir labi.
Tā runā mans ego ;)

Inteliģenta vai nē joprojām... nu, katrs domā kā grib, bet zinu to, ka labi zinu to, ko es zinu, ko nezinu, savas labās un ne tik labās īpašības ;)

Noelle 18. jūnijs 2014 09:33

Oi, kā izpaudos...
Ko varu par sevi piebilst? Es nemāku sevi slavēt un man nepatīk sevi kaut ka pozicionēt. Līdz ar to arī ļauju citiem spriest par to, esmu vai neesmu inteliģenta. :) Reizēm esmu dzirdējusi atzinīgus vārdus par sevi (arī no gados vecākiem cilvēkiem), par savu spriestspēju un dažkārt cilvēki brīnās, ka es zinu lietas, kuras es zinu. Tomēr, vai varu sevi saukt par inteliģentu, ņemot vērā visus parametrus, kurus pati zemāk uzskaitīju? Drīzāk nē. Takta izjūta un cieņa pret citu viedokli man vēl jāmācās - es nereti par daudz strīdos un aizstāvu savējo, nezinu mēru un nejūtu robežu, kad labāk apstāties un piekāpties :D

Noelle 18. jūnijs 2014 09:29

Šorīt no rīta domāju par šo jautājumu (nu gan man domas rīta agrumā). :)
Secināju, ka manā skatījumā, inteliģence nav gluzi vienkārši īpašība vai pazīme, kas piemīt (vai nepiemīt) konkrētam cilvēkam. Manuprāt, tā vairāk ir kā [īpašību, pazīmju] kopums. Kas šajā kopumā ietilpst?

(NEmēģināšu uzskaitīt šīs lietas pēc svarīguma pakāpes, vienkārši jauktā secībā)

* Takta izjūta un cieņa - vispārējā nozīmē, pret cilvēkiem, viedokļiem u.t.t. Netaktisks cilvēks, kas izturas ar necieņu pret citiem, lai vai cik zinošs un harizmātisks arī nebūtu, manās acīs automātiski kļūst mazliet tuvāk alu cilvēkam;
* Dzīvesgudrs (vieds). Lai gan šķiet, ka šī vairāk izskatās pēc īpašības, kura varētu piemist vai kļūt redzama tikai iestājoties noteiktam vecumam, nereti ir "novērojama" arī gados jaunos cilvēkos un grūti teikt, no kā tas ir atkarīgs. Atkal jau - noteikti kaut kādas apstākļu, zināšanu un loģikas kopāsavīšanās rezultātā cilvēks ir sasniedzis pietiekamu garīgo briedumu, ka kļūst par DZĪVESGUDRU.
*Loģiskā spriestspēja. Ko gan dod neizmērojamas zināšanas, ja nav sajēga, kā tās pielietot, kā tās pielāgot situācijai un kā no savas zināšanu bagāžas gūt maksimālo labumu, kā piešķirt tām pievienoto vērtīgu?
*Zināšanas. Turklāt - atkal jau - nedomāju, ka ārkārtīgi dziļas zināšanas vienā šaurā jomā kompensē absolūtu nezināšanu par citām sfērām kaut vai ļoti vispārināti (nu, piemēram, cilvēks, kurš perfekti pārzina visas Gaujas Nacionālā Parka floras un faunas sugas, to savstarpējo mijiedarbību un ietekmi uz kopējo Latvijas, Eiropas un globālo ekosistēmu, bet nezina, ka Eiropa nav vis kontinets, bet pasaules daļa, vai, ka ASV nacionālā valūta ir dolārs, manuprāt, nav inteliģences paraugs). :) Respektīvi, padziļinātas zināšanas vienā jomā neatsver absolūtu nezināšanu par vispārzināmām lietām. Tai pat laikā tāds "viszinis", kurš grib parādīt, ka zina visu par visu atkal jau ir otra galējība. Tātad - arī attiecībā uz zināšanām tomēr ir jāatroda kaut kāds saprātīgais balanss, kas liecina par inteliģenci.
* Vēl, manuprāt, inteliģentu cilvēku raksturo tas, ka viņš zina, kad paklusēt. Ka ne vienmēr ir nepieciešamība paspīdēt ar savām zināšanām. Saprot, kādā sabiedrībā viņš attiecīgajā brīdī atrodas un spēj "izfiltrēt", kas ir tēmas, ko šajā sabiedrībā vajag apspriest un tēmas, kurām labāk nepieskarties...