Būt vai nebūt kāzām?

kika
kika 15. marts 2010 12:42

Biju ciemos pie draugiem. Itkā tāpat, bet viņi abi tādi jocīgi, jocīgi. Tad pēkšņi no mums priekšā tiek celta LAULĪBAS APLIECĪBA. Apprecējušies! Pa kluso! Un tad nu es domāju - kāzas ir vajadzīgas vai nav? Atzīšos, es par šo jautājumu ilgi lauzu galvu, jo savas attiecības arī oficiāli neesam nokārtojuši. Kā tad būt - ar vai bez kāzām?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
rudace 22. septembris 2010 13:46

jocīgi - vai tad precas tāpēc, ka gribas to balto kleitu, viesus un neaizmirstamu pasākumu, vai tāpēc, ka vēlas visu atlikušo mūžu kā vīrs un sieva, nevis tikai gultas biedri, nodzīvot kopā?

pēc manām domām primārais ir otrs cilvēks, tikai pēc tam baltā kleita un viss pārējais.

var jau saukt vecākas paaudzes cilvēkus, tai skaitā mani, par vecmodīgiem šajā jomā, tomēr morāles un ētikas normas neviens nav atcēlis, neskatoties uz milzu pūliņiem to darīt, lai attaisnotu piekopto dzīvesveidu. :)

feelgood 21. septembris 2010 12:12

Protams,ka kāzam būt.. ja cilveki viens otru mīl,tad tas ir svēti.uzskatu,ka ir jalaulajas Dieva prieksa.tiesi tā, ja precas,tad uz mužu..

pelux18 9. septembris 2010 08:50

mes ar sogad apprecejamies pa kluso...:) divi vien un liecinieki....un tikai pec tam parejos nostadijam fakta prieksaa.....ja miil tad precas uz muzu...ta luk:)

smukaa 8. septembris 2010 23:29

amilo - kaada tu spuraina;)
Es arii taada biju!Ja viens teica melns,es par spiiti teicu - balts:D
..savu viirieti miilu gan shodien,gan vakar,gan miileeshu arii riit!Un varbuut riit miileeshu biki stipraak kaa shodien:)
Domaat tikai par shodienu un ne par riitdienu var atljauties tikai tad,ja jums nav kopiigu beernu!

banderoso 8. septembris 2010 22:42

smukaa - nu protams, ja nemīl uz visu atlikušo dzīvi, tad jau nav tā īstā mīlstība, īstais cilvēks. Muļķības! Es mīlu tagad un šeit un nedomāju, kā būs pēc desmit gadiem, jo dzīvē viss var mainīties kaut vai rītdien. Un kāda velna pēc vajag gribēt būt kopā ar kādu līdz nāve mūs šķirs?

smukaa 8. septembris 2010 19:58

amilo - man jau shkjiet,ja tev negribas buut uz muuzhu kopaa ar vienu cilveeku,tad driizaak tu taa iisti nemaz nemiili to viirieti!
Esmu preceejusies un domaaju,ka uz muuzhu!Ja taa nedomaatu,nemaz nepreceetos!

banderoso 8. septembris 2010 17:03

Man ir dalītas jūtas par kāzām. Ļoti baida, ka ja aprecas tad uz mūžu. Es negribu precēties uz mūžu, gribu būt tikai precēta ar cilvēku, kuru tagad mīlu un esmu kopā. Kas būs nākotnē nezinu un negribu zināt. Iekšēji saprotu, ka nevēlos visu dzīvi būt saistīta ar vienu cilvēku. Tāpēc uz bildinājumu esmu jau divreiz atbildējusi ar nē.

iewsha 6. septembris 2010 20:36

es arī esmu par kāzām:)un arī man ar manu vīrieti nākamgad būs kāzas.un ne jau lielas un grandiozas,bet gan vienkāršas.ar laulību ceremoniju baznīcā kopā ar vedējiem,vecākiem,un mūsu brāļiem.un nebūs nekādu dārgo viesu namu un daudzo ciemiņu.un ne jau tādēļ ka mēs to nevarētu atļauties,bet gan tādēļ ka šo dienu vēlamies tikai mums.un nevis lai izrādītos un izpatiktu viesiem lai visi būtu apmierināti.šajā dienā galvenais ir tas ka mīlam viens otru,un šajā dienā mēs savienojam savas dzīves uz visu mūžu.nevēlos liekus uztraukumus..un mēs abi jau kādu laiku atpakaļ runājām kā vecumdienās abi divi sēdēsim vasaras vakaros pie savas mājiņas un gaidīsim kad brauks ciemos mazbērni:)un tad es sapratu ka viņš patiešām ir mans īstais ar kuru iet pie altāra un teikt jāvārdu:)un tad beidzot nākamgad kļūšu par Ādamsones kundzi:):)

ingaborga 6. septembris 2010 15:15

BUT KAZAM!!!tas ir kaut kas skaists un neaizmirstams mirklis....mes neprecamies katru dienu...bet gan vienreiz uz muzu-tas ir ja milestibai ir speks.

pece 26. aprīlis 2010 13:22

Viss atkarīgs no iekšējām sajūtām! Ja ir sajūta, ka vajag - tad vajag! Ja ne, tas nav būtiski.

Esmu daudz par šo jautājumu diskutējusi, jo pati dzīvoju nereģistrētās attiecībās nu jau 11 gadus esam kopā, ir kopdzīve un bērni. Iesākumā gribēju kāzas, šķita, ka tas ir svarīgi, lai pierādītu sev un pasaulei, ka mēs esam kopā, mēs esam viens otram, mēs esam viens vesels, bet redzot apkārt to, kas notiek. To ka šī tradīcija mūsdienās ir nonivilēta tik cik vien iespējams - te precās, te ņem kredītus kāzām, ar vērienu, pēc gada , diviem, pieciem, ai nu nesanāca, davai precēšos ar 2,3,4 un n-to. No katra pa bērnam, no katra pa īpašumam. Un kopīgi ņemto kredītu kāzām, maksā vēl 10 gadus pēc šķiršanās.

miranda 16. aprīlis 2010 12:09

Šeit atbilde slēpjas ticībā un pārliecībā. Man vienkārši ir sajūta, ja nav baznīcā, tad nav pa īstam. Bet tā ir tikai mana pārliecība. Es biju kristīta, bet vīrs nebija ne kristīts, ne svētīts. Tad nu abi kopā apmeklējām kursus, vīru kristīja, pēc tam abus iesvētīja. :) Tas bija ļoti skaists laiks, daudz ko jaunu atklājām attiecībās, satuvinājāmies vēl vairāk. :) Tāpēc iesaku, ja nav kategorisku iebildumu pret baznīcu, to visu tomēr izdzīvot. :)

taschinka 16. aprīlis 2010 12:06

Manuprat,nav lielas starpibas,preceties baznica vai dzimstsarakstu nodala.Es uzskatu,ka atskiriba ir tikai atmosfera,bet laulibas ilgumu vai kvalitati tas neietekme.Protams,ja ir abi kristiti tad ir skaisti appreceties baznica.Mes ar viru nebijam kristiti un precejamies dzimstsarakstu nodala.Julija jau bus piekta kazu gadadiena un esam laimigi.

miranda 16. aprīlis 2010 08:53

Man šķiet, ka kāzas ir nākošais solis attiecību izaugsmē. :) Es uzskatu, ka noteikti vajag, turklāt baznīcā. :)

klosia 16. aprīlis 2010 01:00

Manuprāt, kāzas ir 2 cilvēku mīlestības apliecinājums. Kas ir nolēmuši, jā šis ir tas cilvēks ar kuru es gribu pavadīt visu savu dzīvi. Un ir vienalga cik viesu vai kā salaulati galvenais, lai ir mīlestība. Es ar savu vīru šogad svinēsim tikai 3 gadadienu, lai gan ir cilveki kas parmet ka ņēman kreditu , lai aprecetos es neko nenožēloju, jo mīlu viņu un mūsu mazo puisīti.

taschinka 30. marts 2010 18:34

katram ir jadara ta,ka jutas.Citi dzivo ilgi un laimigi neprecejusies,bet citi precas.Es precejos ne tadel,ka visi precas,bet tadel,ka gribeju but sieva nevis draudzene.Gribeju to drosibas sajutu,sajutu but vienam veselam.Nu jau vasara bus 5 kazu jubileja un ne bridi neesmu iedomajusies,ka varetu but nepreceta.Man nebija svarigi lielas vai mazas svinibas,man bija svarigi tikai si sajuta- vienotiba.Par to vai preceties vai ne mes pat nedomajam.8 menesus bijam jau kopa(citam tas ir maz,bet mums tas bija pietiekami)un tad viram bija jabrauc komandejuma uz paris menesiem.Virs aizbrauca lidz lidostai un tad caur sms viens otram uzrakstijam -precamies.Nekas nebija planots,viss vienkarsi notika.Esmu laimiga!!!!!!

liiga 26. marts 2010 15:19

Mani mans vīrs bildināja jau mēnesi pēc iepazīšanās-un tad nolēmām,ka tieši pēc gada būs mūsu kāzas-mēs aesm PAR kāzām un par smukām kāzām. Kāzas mums bija fantastiskas,turklāt man irļoti svarīgi,ka tās notika baznīcā. Ciemiņu nebijs daudz-30 cilvēki,bet balle bija fantastiska-Dikļu pilī,jutos kā īsta princese,turklāt mums bija fantastiski vedēji,kas bij sarūpēju;si visādus pārsteigumus. Un šogad jūnijā svinēsim nu jau 6-to kāzu gadadienu:)

smukaa 23. marts 2010 13:43

Jociigas juus sievietes..Kas precas?Vai juusu radi,draugi?Nee,precaties juus ar savu viirieti,taapeec uzskatu,ka katrs var dariit kaa grib!kaut vai panjem no ielas sveshus cilveekus,lai naak par lieciniekiem..

Aggie 22. marts 2010 09:09

Kāzām jābūt. Kā un kur, to nosaka paši un situācija. Manā gadījumā mēs nevarējām salaulāties baznīcā, jo katram bija sava ticība, bet tas nav šķērslis laimīgai laulībai. Mums ļoti jauku kāzu ceremoniju sarīkoja dzimtsarakstu nodaļā...

sherija 22. marts 2010 01:22

Man vienai draudzenei māsa apprecējās "pa kluso". Draudzene bija šokā un lieki piebilst, ka gan viņa, gan abu vecāki jutās diezgan aizvainoti., jo to uzzināja apmēram pēc mēneša. Viņa raudāja, jo viņas mazā māsa pat neuzskatīja, ka būtu viņu un vecākus jāpaaicina uz zaksu.
Ja nav vēlēšanās rīkot tradicionālās kāzas, ir tak neskaitāmi veidi, kā šo dienu nosvinēt. Nezinu kā citās ģimenēs, bet mums pieņemts, ka mēs ar saviem mīļajiem dalāmies savā priekā. Pat kad saņēmu pirmo algu vai nokārtoju sesiju ar manējiem notiesājām kādu torti.
Es nevaru iedomāties, kā jūtas vecāki, kuru bērns uzskatījis, ka viņū klātbūtne bērna nozīmīgajā dienā ir nevēlama :-((( Iedomājieties sevi viņu vietā. Viņī jūs sagaidījuši, lolojuši, audzinājuši un normālā situācijā noteikti ir vēlējušies piedalīties šajā dienā, jo arī viņiem tā ir svarīga.
Nu ja galīgi nekādi negribās, tad vismaz tās dienas vakarā vai nakošajās dienās tak var vismaz šampi un kūku nopirkt un patiekt paldies vecākiem, ka viņi tādi ir un mīl jūs.
Pati vēl neesmu precējusies, bet ja finansiāli varēsim atļauties, darīsim to šīs vasaras beigās vai rudens sākumā. Iespējams, tās nebūs 2 dienu tradicionālās kāzas, bet atradīsim kādu oriģinālu vietu un uzrīkosim svinības sev un saviem radiem (kuru vairs nav tik daudz) savu finanšu iespējās.
Nu tās ir manas personīgās domas.

ambera 19. marts 2010 01:39

Es esmu par kāzām un esmu laimīga, ka tagad esmu sievas godā! Sajūtas nevar aprakstīt. Man arī liekas, ka kāzām ir jābūt ar draugiem un tuviniekiem, lai ir skaistas atmiņas un ar tradīcijām. Jo dažkārt mūsdienu kāzas pārvēršas lielās ballītēs , kur nevar saprast vai maz ir kāzas? Un pirmais valsis ir tik romantiski...

Rebeka 19. marts 2010 00:27

Nuu man par precēšanos viedoklis ir tāds, ka neatbalstu šādu pa kluso saprecēšanos, jo vismaz manā un mana drauga uztverē tam būs jābūt kam tādām, vienreizējam kas paliks atmiņā visu mūžu kā kaut kas grandiozs un ka vismaz vienreiz mūžā mēs varēsim sajusties kā pasaules karaļi. apmēram tā... nu man tas papīrs un uzvārds 100 gadus nav vajadzīgs, man vajag notikumu un skaistas artmiņas, lai varu vecumdienās šķirstīt albūmu un raudāt aiz laimes par tik skaistāma tmiņām!!

ilzel 18. marts 2010 21:48

|Es šodien par šo tēmu domāju, tieši par precēšanos un uzvārdiem. Man, piemēram, ļoti gribējās mainīt uzvārdu.. Tik dabiski jau pirmajā nedēļā sajutos - jā, šis ir mans uzvārds! Pat paraksti aizgāja automātiski, un vecais uzvārds domās pat nefigurēja. Atceros, kā man draudzenes prasīja, vai nejūk, cik ātri es pieradu pie jaunā uzvārda, un brīnījās, kad teicu, vispār nekādu problēmu nebija, jūtos tā, it kā šis uzvārds man būtu visu mūžu. :)

18. marts 2010 12:16

Arī dzen man nav bijis tāds jautājums- tas likās tāds likumsakarīgs dzīves posms.

Tagad par neromantisko pusi- potams tam nevajadzētu būt dzinulim, lai precētos, bet tomēr. Sievas status un vārdam sieva ir pilnīgi cits skanējums un ietekme. It sevišķi, ja runa ir par juridiskiem jautājumiem.
Nu ,ieklausieties kautvai kā skan "Labdien, es esmu Ādamsonam sieva" vai "Labdien, es esmu Ādamsonam draudzene".

18. marts 2010 12:02

ES arī uzskatu, ka kāzām BŪT :) Bet, protams, tikai, ja abi ir par :) Nekādu uzspiešanu un ietekmēšanu...

ilzel 17. marts 2010 22:12

Man nekad nav prātā bijis, ka es varētu domāt - precēties, vai dzīvot tāpat. Man šāda dilemma nav bijusi.
Un man patīk kāzas, nudien. Tādas kārtīgas kāzas, ar visiem rituāliem...
Mani bildināja pēc mēneša, kad sagājām kopā :) Un vasarā arī rīkojām kāzas.

1 2