attiecibas ar vira meitu

daidzza
daidzza 17. augusts 2011 15:32

sveiki milas meitenes vai jus man varetu pastastit ka lai izcinu pienacigu attieksi pret sevi!viram ir meitina mes visi dzivojam kopa jo meitenes mamma nomira jau vairakus gadus atpakal!!!!!man vienkarsi vairs nav speka cinities par to lai gimene valditu saticiba un miers mums katra diena ir ka tads murgs visu laikuku visi stridamies un no ta cies viss vairak musu jaunka atvasite!es tiesam nezinu ko lai daru!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
daidzza 14. septembris 2011 12:38

tiesi jau to es velos elementaru cienu pret mani!!!!!tagd parunaju ar cilvekiem kas vinu pazist labak!!!1un ir ta ka vina ir loti loti izlutinata un palaista!!!

svente 7. septembris 2011 13:03

Zelta vārdi Bovarijjaunkundze. Es uzskatu tieši tāpat. Vairumā bērni ir izlutināti. Ieejot citā vidē, starp citiem cilvēkiem (te es domāju tēva vai mātes jaunos draugus), izrādi cieņu šiem cilvēkiem, nevis - nu tagad es parādīšu. Elementāru cieņu.

bovariijaunkundze 7. septembris 2011 12:56

Ak, Dievs, šie mazie nabaga bērniņi ar trauslo psihi, vājajiem nerviem un nestabilajiem hormoniem! Mani vecāki arī ir šķīrušies un man bija jāpieņem gan mammas jaunais dzīvesbiedrs, gan tēta sieva+ divas māsas tēta jaunajā ģimenē un brālis mammas jaunajā ģimenē. Jā, līdz situācijas stabilizācijai un pieņemšanai kaut kādas greizirdības izpausmes bija, arī domstarpības un pārdzīvojumi, bet es nekad neatļāvos nevienam lēkt acīs, psihot un ārdīties. Man tāpat bija psihe, nervi un hormoni, bet laikam vienkārši esmu audzināta cienīt citus cilvēkus. Manuprāt, vairākumā gadījumu bērneļi vienkārši ir izlutināti pāri visām saprāta robežām un kādam nākas baudīt lutināšanas "augļus". Nesaku, ka tikai audzināšana ar stibu pie rokas ir produktīva, bet pa lielam savos bērnos to saturu ieliek tieši vecāki.

6. septembris 2011 20:02

Jā,piekrītu arī es.Peces padomi tiešām ir zelta vērti nav ko piebilst un arī Ievas padomi ir kā naglai uz galvas.
Veiksmi Jums meitenes!

pece 6. septembris 2011 14:18

Pamēģini neuzvilkties un nesākt atbildēt ar to pašu ko viņa. Novērs uzmanību uz ko citu.

Zinu, ka tas nav vienkārši, bet ir iespējams.

Visticamāk kaut kas meitenītei pietrūkst - varbūt tēta uzmanības?

daidzza 6. septembris 2011 14:07

vina mani no pacietibas izved ar to ka tad kad mes runajam vina nevis man norali atbild bet sak blaut un psiho un ardas!!!!!!bet tas nabv tikai uz mani bet ari ar teti ta notiek vina mus vienkarsi nekalusa dara tiesi preteji!!!centisos nemt tavus ietekumus vera!!!!

pece 6. septembris 2011 12:50

Pamaini savu uzvedību un reakciju uz notiekošo - nedusmojies par to par ko mēdz dusmoties, piedāvā darīt kopā ko tādu ko neesat darījušas un uzmanīgi vēro reakciju, tad ar sapratīsi kas un kāpēc notiek. Galvenais - vēsu prātu!

Kā notiek tevis izvešana no pacietības?

daidzza 6. septembris 2011 12:28

mes ar meiteni esam kopa jau 2 gadus!!!no pasa skuma vina bija tik ideala domaju ka nu gan man ir paveicies ziaju gan ka vina ir izlutinata loti bet nedomaju ka man dzive ievirzisies ta!!!!!vina mani reali izved no pacietibas!!!pat redz ja man ir labas garastavoklis tad ar visie spekiem to centisies sabojat vienalga kados veidos!ar vinu es pavadu kopa daudz vairak laika ka teetis!!!es nesaprotu ko daru nepareiz vai kur ir tas sals ko man tiesam vajadzetu darit lai vis butu ok!es vienkarsi jau pa siem diviem gadiem jutos sagrauta!!!!

svente 19. augusts 2011 09:40

Es pilnīgi piekrītu Pecei un Taureniitei. Simtsprocentīgi. Bet katrs gadījums ir individuāls. Meitene par kuru es stāstīju nekad nav cīnijusies par tēva vai mātes uzmanību. Viņai tā bija apgrūtinoša. Tēvs daudz strādāja un mājās bija galvenokārt vēlu vakaros. Mātei vienkārši nebija laika (varbūt arī gribēšanas). Mēs runājām par daudz un dažādām tēmam, un protams bērns uzticēja arī noslēpumus, kuri vēl līdz šim brīdim ir tikai mūsu noslēpumi. Bet necieta, ka viņai kaut ko aizrāda, vai liek darīt. Tad viņa bija neglābjami slima. Par to cik pazemojošus gadījumus esmu piedzīvojusi kopā ar viņu pie ārstiem, nerunāšu. Un nekad viņai par to nepārmetu, jo par viņas veselību taču neko nezināju. Starp citu ar viņas māsu mums ir ļoti labas attiecības. Jā es neesmu viņas māte un to es saprotu. Bet cieni savu tēvu, ja ne mani. Tagad šai meitenei ir 20 gadi un nekas nav mainījies, ne attieksmē pret tēvu, māti ne pret mani.
Ar to es gribu teikt, cik cilvēku tik variantu un gadījumu. Mēs katrs esam savādāks. Mani bērni pieņema manu otru pusi un izturas pret viņu ar cieņu. Man nav bijis viņiem ne jāskaidro ne jālūdz tas. Un par uzvedību nekad nevienam nav bijis jāaizrāda. Sevišķi ar sarunām viņi "neuzbāžas" otrai pusītei, es jūtu, ka priekš viņiem tas ir svešs onkulis, bet viņi izrāda cieņu viņam un man.

pece 18. augusts 2011 23:51

Esmu pati daudz kam cauri gājusi un padomi no manis pašas pieredzes.

astronija 18. augusts 2011 21:33

Varu tikai pateikt pati no savas pieredzes kā cilvēks,kam 10gadu vecumā nomirusi bija mammīte un parādījās pamamma. Lieta tāda, ka šeit pirmkārt milzīga nozīme ir TĒVAM. Ja viņš ar meitu ir labās attiecībās, ja meitenīte ir viņa mazā princesīte-ok. Ja tā nav, būs grūti. Un galvenais, ko varu ieteikt pamammai - esi savas meitiņas draudzene! Un nekad nenodod viņu! Ja reiz viņa Tev ko uzticēs-nedomā,ka tas ir sīkum!!! -nenodod viņu! Atceros,kā es padalījos reiz ar savu pamammu sievišķīgā noslēpumā - man bija 11 gadu,man parādījās pirmās pumpas-es tik ļoti pārdzīvoju. Atradu izeju-par līdzdoto pusdienu naudu kopā ar draudzeni apmeklēju kosmetoloģisko kabinetu. Bet pamama... klaji istāstīja to tētim un omītei. Kuri mani nosodīja un pat sodīja. Lūk,tas ir briesmīgi.
Ja iekarosi meitiņas uzticību,ja nenodosi viņu, ja būsi drudzene,mājās iestāsies miers. Bērnam vajadzīga drošības sajūta.
p.s. pusaudži-tas vienmēr nozīmē robežu pārbaudi:) Tas nav jāuztver personiski-veiksmi!

18. augusts 2011 21:30

katru reizi kā lasu Peces ieteikumus, visi vārdi un ieteikumi ir salikti tik precīzi pa plauktiņiem, ka vairs nav ko piebilst. Peces padoms, zelta vērts!

pece 18. augusts 2011 21:23

Un vēl - viņas rīcība vistiešākā veidā ir atbildes reakciju uz tavu rīcību, negaidi, kad mainīsies bērns, mainies pati!

pece 18. augusts 2011 21:22

Vispirms, tev ir jāsaprot:

* tu esi pieaugušais - viņa vēl tikai bērns (jā, jā bērns) - no tevis ir jānāk pieauguša cilvēka cienīgai rīcībai, viņai visu var piedot;

* tev ir jāveido Savas attiecības ar šo bērnu un tās veido TU pati! Nevis meitene, nevis viņas tēvs bet tu pati!

* lai arī ko ļauj vai neļauj meitenes tēvs, TU nosaki robežas attiecībās ar šo bērnu, tad kad jūs esat divatā un savā teritorijā.

* pacenties visā atrast kaut ko pozitīvu.

Bērni nebaidās no stingrības, viņiem nepatīk nekonkrētība, neskaidras robežas, bet viņiem patīk, ja viņus mīl, ciena, iesaista lēmumu pieņemšanā (sākt var kaut ar ēdienkartes izvēli vakariņām !).

taureniite 18. augusts 2011 19:47

Asims! Nezinu, protams, pilnībā jūsu situāciju, bet pašai ne cik sen bija pusaudžu periods un vecāku škiršanās (es toreiz savos 14 gados izlēmu dzīvot ar tēti, jo mamma aizbrauca uz ārzemēm). Tā kā tagad esmu profesionāli saistīta ar psiholoģiju, tad varu teikt, ka pusaudžu vecumā meitenes jau savu pašas māti zemapziņā uztver kā konkurenti "cīņā" par tēva uzmanību, tādēļ arī viņu rīcība un kašķi nav uztverami īsti adekvāti. Un Tu šajā situācijā biji ne tikai jaunā pamāte, bet arī sieviete, kas patīk meitenes tēvam. Es toreiz arī mēģināju ieriebt tai sievietei cik vien var! Es neģērbos dīvaini vai nepazemoju sevi publiski, bet mājās gāja vaļā īsts karš. Tagad varu teikt- ko tik cilvēks pusaudža gados nevar izdomāt un realizēt! Bet sievietes miers un vēlme darīt laimīgu manu tēvu un mani tomēr beigu beigās lika man mainīt viedokli par viņu.
Nevēlos jums, jaunās pamātes, kaut ko pārmest un mācīt, bet lai arī kādi būtu šie bērni un viņu izgājieni- viņi ir jūsu vīrieša bērni un ja jūs viņus nespēsiet pieņemt un "izgrūdīsiet" no ģimenes, viņš agri vai vēlu, manuprāt, jums sāks pārmest par to, kāda emocionālā distance ir izveidojusies starp viņu un viņa bērniem, jo vīriešiem ģimene ir daudz svarīgāka nekā viņi to parasti izrāda. Tā kā pati esmu bijusi šādā situācijā, tad zinu, ka pusaudzis it kā ir spriestspējīgs cilvēks, bet viņa hormoni, psihe un vērtību sistēma vēl nav izveidojusies un "trako", tā ka tādi gājieni patiesībā nav nekas neparasts.

nosiguldas 18. augusts 2011 16:49

Katra situācija ir citāda, bet te ir jāsaprot, ka meitenei nomira mamma, tas ir pavisam cits, viņa jūtas vientuļa un dabiski ka uzvedas kā ezis, jo kāds taču ir jāvaino notikušajā. Pacietību un tikai pacietību ar sakostiem zobiem, bet nemainot savus principus un dz''ives kārtību. Un tikai neraudāt , tā var tikai sevi nomocīt.

Cerīte 18. augusts 2011 16:40

Manam draugam dēls pusaudzis gan ar mums nedzīvoja,bet katra ciemošanās pusaudža gados bija murgs un notika tas bieži..Bet es sev nospraudu 2 pamatlietas -1.-tas ir viņa vienīgais dēls un nekur viņš nepazudīs un laiku viņiem ir kopā jāpavada vai nu mājās vai ārpuss tām,tā ka galvenais ir viņiem netraucēt un to pieņemt. 2.-pusaudzis nav pieaudzis,viņam jau pašam savā ādā ir neomulīgi un pats savu ķermeni viņš nesaprot,bet te vēl papildus stress.Mēģināju cienīt viņa domas un izvēles un lēnām viss nokārtojās un pieaugot man ir labas attiecības gan ar viņu gan viņa draudzeni,labprāt abus saucam ciemos un šad tad pat esam vienotā frontē.Diemžēl te padomus nevar iedot,gribu palīdzēt bet nevaru-katrā situācijā meklēju atsevišķu izeju.

svente 18. augusts 2011 13:16

Dio! Piekrītu, ka tā var šķist. Es jau neaprakstīju visu situāciju no paša sākuma. Tad jau iznāktu pārāk gari. Kad sākām kopā dzīvot, izturējos pret viņu kā pret pašas meitu. Man ir trīs bērni. Runājāmies, palīdzēju skolas darbos, gāju uz skolas sapulcēm. Sākumā jau centos darīt tā lai būtu labi - mēģināju izzināt, kas patīk, kas interesē, bet... Var jau būt ka man pacietība bija par mazu ( 1 mācību gads), bet man apnika, ka par mani ņirgājas. Es nedomāju, ka man ir jāizdabā vienai 13-14 gadu meitenei. Man liekas, ja bērns gada laikā nesaprot, ka viņš tagad ir citā ģimenē, un ka es noteikti neizturēšos kā viņas mamma, jo es esmu citāda, tad neko darīt. Es saprotu, ka man jārēķinās ar to, ka manam draugam ir meita, bet arī bērnam ir jāsaprot tas, ka tēvam ir cita sieviete. Šajās situācijas ļoti svarīga ir arī tēva nostāja.
Protams īsumā ir ļoti grūti aprakstīt visu situāciju, bet man tas murgs vilkās 2.5 gadus, līdz beidzot tēvs atzina, ka viņa meita speciāli tā dara, jo viņas uzskats bija, ka es nepiestāvu viņas tētim. Viņam vajag kaut ko labāku, modernāku.
Un ne tikai pieaugušie ir vainīgi. To var teikt, ja bērniņš ir maziņš. Bet 10 gadi, tas jau vairs nav mazs. Tas ir mazs cilvēks ar savu viedokli un uzskatiem. Protams tie ir jārespektē, bet arī viņam ir jārespektē pieaugušo viedoklis. Pieaugušie vainīgi....... Paskatoties, kas notiek ielās, skolās un citur, negribētu teikt, ka pieaugušie vienmēr vainīgi. Ir labas, draudzīgas un sirsnīgas ģimenes, bet bērni .......... Negribas pat runāt.

18. augusts 2011 12:00

ne jau bērni ir vainīgi šajās situācijās, bet pieaugušo neadekvāta rīcība ...

18. augusts 2011 11:57

asims, kaut kā lasot Tavu pieredzi nu arī neliekas, ka tā būtu normāla izturēšanās.....

svente 18. augusts 2011 09:57

Man ar drauga meitu bija tieši tāpat. To ko es gatavoju ēst viņa neēda, pārtikas produktus lietoja tikai tos, ko pirka viņas tētis. Pieejot pie ledusskapja un ieraugot piemēram desu, sekoja jautājums: kas to pirka? Es teicu, ka es. "Es ēdu tikai tēta pirktās desas". Atrisinājums bija ļoti vienkārš, es gatavoju to, ko izdomāju. Ja viņa neēda, lai tētis domā. Tētim ātri apnika pirkt viņai atsevišķi ēdienu, jo tas dārgi iznāca. Tad bija kaprīzes ar apģērbiem. Vilka ko tādu, par ko es saku - slima suņa murgi. Viss melns, zeķubiksēm (jaunām) izplēsa caurumus, ap kaklu bezmaz suņu ķēde ar naglām. Īstenībā viņa nekad neko tādu nebija valkājusi. Prasa - drīkst? Es teicu, ka man vienalga. Uz viņu jau cilvēki skatīsies, ne uz mani. Bet es ar viņu kopā nekur neiešu, tā taču ir mana brīva izvēle. Pēc tam bija gājieni kafejnīcās. Ēdot saldējumu sprauslāja ar visu saldējumu tā, ka tas šķīda pa gaisu. Uz galda gulēja, uz krēsliem gulēja, es nelikos ne zinis. Vi''na man jautāja vai man neesaot nekas pretim, ja viņā šādi izturoties. Es teicu, ka ne jau par mani domās, ka esmu garīgi atpalikusi, bet par viņu, ja viņu tas apmierina - uz priekšu. Šitādiem gājieniem viņa ņēmās pusgadu - pēc tam apnika. Un palika ļoti labiņa, bet mana attieksme jau bija izveidojusies. Es biju ar viņu vienkārši vēsi pieklājīga. Ar viņu nekādas sarunas nevedu, pamatā tikai atbildēju uz viņas uzdotiem jautājumiem pēc iespējas precīzāk un tiešāk. Katrā ziņā no manas puses nekādas iniciatīvas uz satuvināšanos vairs nebija. Ja viņa gribēja kaut kur kopā ar mums tusēt, es vienmēr atteicos, jo teicu, ka bērns visticamāk grib kopā ar tēti, bet es esmu aizņemta, lai brauc divatā. Rezultāts - tētim viņas gājieni apnika un bērns izvēlējās dzīvot pie mātes. Pēdējā brīdi pirms aizbraukšanas gan paprasīja, vai drīkst palikt pie mums es atbildēju, ka nē, jo viņas izvēle bija māte. Tam bērnam bija tāda tendence, ja aizrādīja par kaut tēvs, brauca pie mātes - tētis slikts, neļauj dzīvot. Aizrādīja māte - brauca pie tēva, māte slikta neļauj dzīvot. Pēdējā laikā arī šādas palikšanas pie tēva vairs nav - es nepiekrītu.

keitalia 18. augusts 2011 09:46

Cieņu pret sevi nevar pieprasīt! To var tikai iemantot ar saviem darbiem un rīcību. Varbūt sāc ar to! Galu galā ienācēja ģimenē esi tu, nevis 10 gadīgs bērns.

17. augusts 2011 22:22

Jūtu Tev līdzi!
Bet patiešām iesaku pakonsultēties ar bērnu psihologu, lai Tev dod kādu ievirzi pareizai rīcībai.
Nezinu vai bērns bija ilgi divatā tikai ar tēti, bet Tu esi (bērna uztverē) kā siena, kas viņu škir no tēta un tagad vēl brālis!!! Arī bērni , kas tiek paņemti no bērnunama nonākuši itkā normālā ģimenē uzvedās neadekvāti. Izskaidrojums ir robežu pārbaudīšana. Vispirms Jums ar vīru ir divatā jāizrunā mājas likumi un jābūt vienotam viedoklim par sadzīviskiem jautājumiem- kas ir atļauts un kās nē. Reāli bērnam sāp! Un Tu esi tas boksa mais kur to sāpi likt. Desmit gadi- tas ir saprātīgs ilvēks un viņa ļoti konsikventi zina un saprot ko dara. Vai Tu ar meiteni esi kautkur divatā gājusi- kautvai iepirkties? Piedāvā izlīgumu! Iespējams viņas acīs tu nekad eieņemsi mātes lomu. Bet vismaz vari kļūt par labu draugu. Piedavā izrunāties. Ierauj pirmstam 100 gramus šņabi vai nervu nomierinošu eliksīru, un saglabājot pašcieņu noklausies vissu , kas viņai sakāms. Un tad izstāsti kas ir sakāms tev.

Cik jūs esat ilgi kopā? Varbūt jau no paša sākuma ir pieļauta kāda kļūda attiecību veidošanā. Jebkurā gadījumā , ir kautkas jādara un steidzami.

Jakas- varu iedot koordiātes vienai ļoti jaukai psiholoģei, kas ir strādājusi ar bērniem. Lai vecās

cinderella 17. augusts 2011 16:37

Nu tik ilgi kameer Tu sedesi un raudaasi, tik ilgi vinja taa dariis... Meitene taa dara, jo vinja taadejaadi izraisa tevii emocijas.... mans bijushais draugs - vinjam ir dels 6 gadi, vinjsh visu laiku man teica, ka es vinjam trauceju, ka riebjos utt, bet tikai tad, kad neviens to nedzirdeja, es uz to nereagjeeju, beigas vinjsh saprata ka nekadas emocijas manii neizraisa un paarstaaja....
Savukaart - puisitis savai maatei sakot shadas lietas izveda vinju no raamjiem taa, ka vinja vinjam bljava virsuu, trakoja utt... Berns tadejadi sanjem labsajutu.
Es dariju vienkarsji - man teica - tu mums traucee, es uzklausiju un teicu, tu nakamreiz gribi ar teeti divataa braukt uz pludmali? Ja jus gribat tad nakamajaas brivdienas varat braukt divataa, bet aiznakamajas mes darisim visu kopa... Berni arii grib lai ar vinjiem izrunajas, nevis tikai uzskata par berniem... iesaku palasit kaadu gramatu...beigas man ar to puisiti bija tik miljas attiecibas, ka vinjsh man pienaca klat un pateica - es gribu lai tetis pret mani ir miiljaaks, kaa tad kad vinjsh dziivoja ar mammu... izradijas, ka puisitis izjuta greizsirdibu un vinjam truka uzmanibas...vinjam truka milestibas... es vinjam biju kaa konkurente, kuru vinjsh gribeja izvest un aizsutiit prom... bet redz.. beigas jau no manis atbrivojas, bet citi apstaklji to radija :D

hiperkeri 17. augusts 2011 16:34

Tu visu laiku saki-tik grūti,tik grūti.mēs te esam iemācījušās pozitīvo domāšanu,kas neliek koncentrēties uz to,cik šī dzīve ir grūta.novērtē pozitīvo! protams,ka tētis meitiņu aizstāvēs,jo tas ir viņa bērns! bet visam ir 2 puses,tāpēc Tev ir jāpārkāpj sev pāri un jārod veids,ka nomierināties!

1 2