Attiecības ar mammu

miranda
miranda 31. augusts 2013 09:40

Pēdējā laikā ir stipri sarežģījušās attiecības ar mammu. Vai arī vienkārši pēdējā laikā to izjūtu vairāk.

Mani tik ļoti tracina viņas skeptiksā attieksme pret visu un visiem. Kad vēlos kaut ko uzsākt vai kaut ko iegādāties, padaloties ar šīm ziņām ar viņu, visbiežāk seko - tfe, kam Tev to vajag? priekš kam Tev to? tur Tev nekas nesanāks! Un tad man uzreiz ir spuras gaisā! Lai nesanāk, bet es vēlos mēģināt. Nu jau esam nonākušas pie tā, ka es vienkārši viņai daudz ko nesaku, līdz ar to mums tikpat kā nav, par ko sarunāties.

Saprotu, ka viņa jau ir cilvēks gados (63 gadi), dzīvo mazpilsētā, ir padomju laika cilvēks, bet es nevaru izturēt, ka viņa neinteresējas ne par kādiem laikmeta jaunumiem, nekas viņai nav pa prātam, no visa jaunā viņai bail.

Tracina arī, ka viņa bieži vien nedomā, ko un kā pasaka, bieži vien aizvainojot sarunu biedru. Kad viņai mēģinu paskaidrot, viņa saka, ka nav tā domājusi. Bet nekas nemainās.

Es mammu ļoti mīlu, zinu, ka arī viņa mani mīl. Dzīvojam gandrīz 300 km attālumā, pa telefonu sazināmies katru dienu apmēram pa 5 minūtēm, apmaināmies īsumā ar galvenajiem notikumiem un viss ir kārtībā. Tiklīdz mums jāpavada pāris dienas kopā, ciemojoties vienai pie otras, tā sākas asas diskusijas un uzvilkšanās. Vismaz no manas puses tā ir. Viņa spēj mani nokaitināt un uzvilkt pāris sekundēs.

Noteikti, ka arī man jābūt saprotošākai un jāmēģina pieņemt, ka viņa tāda ir, jo saprotu, ka nespēšu viņas attieksmi mainīt.

Kādas ir Tavas attiecības ar mammu? Kā Tu ieteiktu man rīkoties?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ivetta 2. septembris 2013 19:13 miranda

Ja reiz dzīvojat viena no otras tālu, tad droši varu ieteikt, ka labāk vispirms izdari un tad ko stāsti. ja dzīvotu kopā, tad gan būtu grūti to izdarīt. Un tā arī ir, ka viņu neizmainīsi.
Mana māsa prata tādā veidā panākt savu. Viņa vienkārši nolika fakta priekšā, ka tad un tad brauks uz ārzemēm. bet tieši tādā brīdī, kad neko mainīt nevar. Ceļa zīme rokās un viss.

miranda 2. septembris 2013 09:30 pece

Pēdējās dienās daudz domāju par šo un esmu nonākusi pie ļoti līdzīgiem secinājumiem. Man ir jāpieņem mamma tāda, kāda viņa ir, un jāpārstāj censties izmainīt viņu. Jāmaina sava attieksme, jāstrādā ar sevi un jābūt saprotošākai, iejūtīgākai un pozitīvākai. :)

pece 2. septembris 2013 09:13

Ņemot vērā to, ka viņu tu neizmainīsi, vienīgais, ko vari darīt, ir mainīt savu attieksmi pret mammu un lietām.

Man savā ziņā ir līdzīgi, bet
* es cenšos nerunāt par lietām, kur jau zināms, mums ir atšķirīgi viedokļi. Jo tāpat katra paliksim pie sava;
* nerunāju/izvairos no tēmām/ mainu tēmas, ja saruna aizsākas par tēmu, kur rezultātā mamma uzvelkas;
* ielaižos diskusijās, tikai tad, ja zinu, ka mana nervu sistēma tajā brīdī ir pietiekami stabila, lai neuzvilktos un spētu sarunu vadīt tā, lai arī mamma nesavilktos;
* runāju par tēmām, kuras intersē mūs abas; izrādu interesi par lietām, kur varu izmantot viņas pieredzi un mamma justies svarīga;

Un esmu sapratusi, ka nav jēgas strīdēties un vensties pārliecināt par lietām, ko neizmainīt, jo tā attiecības tikai psaliktinās, tiek sarunātas daudz muļķibas un pēc tam ir grūti visu nolīdzināt. Mēs katra esam īpaša un ar to rēķinos.

Cerīte 1. septembris 2013 18:26

Nav jau mums īpaši liela tā izvēle ko darīt-atliek tikai pieņemt visu kā ir un saprast ka 63 gadu vecumā nekas nemainīsies.Man ar māti ir līdzīgi un gadus 4 es cīnijos,bet nu esmu padevusies un vairs neaudzinu.Tikai izvairos no bīstamām runām,piem.par politiku.Un re-attiecības ir normalizējušās.

vecsprofils 31. augusts 2013 11:33

Tas, protams, viss pie noteiktuma, ja par veselību nesūdzās.

vecsprofils 31. augusts 2013 11:29

Sākšu ar to, ka ne jau gadi ir pie vainas. 63 gadi vēl nav vecums, ārzemēs sievietes šajā vecumā tā pa pilno izbauda dzīvi - mūsdienīgas, ceļo, interesējas par visu, lieto tehnoloģijas, un jā... arī nodarbojas ar seksu.
Problēma ir dzīvesveidā un kā jau minēji "padomju laika" dzīves izpratnē, kur cilvēks pēc 50 jau ir vecs un nespējīgs, kuram tūliņ jau jāiet uz to pasaulīti. Viss ir labi kā ir, neko nevajag un negrib zināt. To visu paspilgtina Latvijas ekonomiskā situācija, nodarbinātības trūkums, pat apkārtējā vide! Ja tava sēta būs skaisti un kopti aprīkota, tad izejot ārpus ko mēs redzam? Tos pašus huļigānus, piemētātās ielas, sadauzītos ceļus, kaut kādas pamestas viensētas... Lūk tas viss kopumā arī samazina Latvijas vidusmēra iedzīvotāja dzīves kvalitāti.

Ko es ieteiktu, saprotu, ka tu gribi kaut kā tuvāk būt ar mammu, tāpēc varbūt ir vērts kaut ko mēģināt. Ja tev ir iespēja, paņem mammu līdzi kādā ceļojumā, kaut vai netālā, bet tur, kur viņa ieraudzītu, ka viņas vecuma cilvēki ir dzīvesprieka un stimula pilni, tur, kur viņa varētu sajusties nevis kā omīte pie sasistas siles, bet kā kundze gados! Pakāpeniski tas varētu mainīt viņas priekšstatu un vairāk sākt interesēties par mūsdienās notiekošo, līdz ar to nenoniecināt tavas idejas :)

Ar saviem vecākiem man ir ļoti labas attiecības un laikam tieši pateicoties mums - meitām, vecāki cenšās neieslīgt tajā pospadomju domāšanas dzīvesveidā. Abi lieto gan Internetu, gan interesējas par cita veida tehniku, mammu arī vienmēr cenšos piekoriģēt un ieteikt, kā labāk saģērbties, ko izvēlēties, jo darbs viņai tāds, kur vienmēr jābūt nopietnai un zolīdi ģērbtai, līdz ar to svarīgi, lai neizskatās garlaicīgi un vecišķi.

VIT@ 31. augusts 2013 10:55

Neesmu labākā padomdevēja par attiecībām ar vecākiem, taču manas attiecības ar mammu ir lieliskas. Man visu laiku prātā ir tas , ko Rebeka teica vienreiz, joprojām atceros un smejos - Riktīga Bārbija :D Noteikti mana mamma ir vismaz desmit, ja ne simts galvas tiesu pārāka par mani it visā - karjerā, dzīves skatījumā, attieksmē, modernajā tehnoloģijā, modē utt... man liekas šis viss ir izskaidrojams, jo mana mamma ir jauna un arī ļoti moderna, man ir kur tiekties :) Bet te jau ir 63 gadi un dzīve mazpilsētā, vispār ar vecākiem cilvēkiem ir tikai viens ko ieteikt , tāpat kā ar bērniem, MILZĪGU PACIETĪBU :)

Linduchy 31. augusts 2013 09:52

Skumji, ka tā :( Ja reiz mamma noniecina visas tavas ieceres, tad labāk neko nesaki viņai par tām...un tad arī ir lielāka iespējamība, ka iecerētais izdosies (nebūs kas jau pašā saknē to visu nocērt un vēlāk saka - Nu es taču tev teicu, ka nekas tur nesanāks...) Labāk rīkojies pati un pastāsti, kad viss jau gatavs (mums tā bija ar kāzām, mamma uzzināja par tām tik neilgi pirms kāzām, lai nepaspētu iejaukties :D)
Arī mana mamma ir viena traka, kašķīga būtne, bet es viņu tik un tā mīlu, ļoti, ļoti. Bet dzīvot zem viena jumta gan nevarētu - pāris dienas ir ok, bet vairāk gan ne :D