Šķita, viņiem bija viss, lai paliktu kopā... Pusgadu ilgais randiņu un ballīšu periods jau šķita tā kā mazlietiņ ievilcies, taču viņas regulārās pārdesmit kilometru tūres nedēļas nogalēs ciemos uz viņa apartamentu bija jau kļuvušas par ieradumu un pastiprināja attiecību romantisko auru, ilgošanās un atkalredzēšanās prieku. Turklāt tas apmierināja abus – viņam ļāva papildu stundas, kas citādi būtu jāziedo ceļam, veltīt darba pienākumiem, un nebija arī ne mazākās vēlmes uzmācīgi uzprasīties ciemos... Sak, kad uzaicinās, aizbraukšu... Bet...

Kādā no kārtējiem nedēļas nogales randiņiem viņa to vairs nespēja paturēt sevī un, asaras aizturot, nošņukstēja, ka tagad viņš viņu droši vien pametīšot... Jo – viņa nav viena. Viņai ir bērns no iepriekšējās ģimenes, bet ikdienā atvasi audzināt palīdz pašas vecāki... (Fragments no iepriekš nepublicēta stāsta.)

Gandrīz katra vientuļā māte agrāk vai vēlāk nonāk līdz brīdim, kad kārtējam pielūdzējam vai potenciālajam dzīvesbiedram jāpaziņo līdzīga realitāte – neesmu viena, man ir bērns (-i). Sievietēm kafijas tases sarunu līmenī mēdz uzplaiksnīt jautājums – vai sieviete ar bērnu vīrietim ir uzskatāma par problēmu?

Problēmu šeit nesaskatu nevienā mirklī pie nosacījuma, ja sieviete savu atvasi nav uzskatījusi par lieku un „nez no kurienes uzradušos”, ar kuru nav laika noņemties, jo ir daudz darba, milzīgs nogurums, vakaros gribas atpūsties utt. Tā kā bērni lielākoties ir izteikts savu vecāku (vismaz audzinošā vecāka) spogulis, tad labi audzināta, pieklājīga atvase sievietes potenciālā dzīvesbiedra acīs tikai cels viņas pašas t.s. „vērtību” – sak, tik forša meita (šoreiz iztiksim bez pretrunīgi vērtētā jēdziena „meiča”... :)), un vēl tik jauku bērnu izaudzinājusi (neatkarīgi no vecuma)...

Jā, protams, ne jau visām audzināšana bijusi tik veiksmīga, bērni var būt arī izteikti kašķīgi, kaprīzi, pat slimīgi greizsirdīgi utt., taču šeit būtiskāko lomu spēlē sievietes prāts un uzņēmība nodarboties ar savu atvasi un iemācīt, ka viņas dzīvē ienākušais vīrietis nav vis nekāds mežavecis, kas viņus pa vienam vien aizvedīs biezoknī, tā vietā saprotami paskaidrojot, ka šis cilvēks ir viņas draugs, kurš pamazām kļūs arī par viņas bērna draugu bez pretenzijām uz to, ka „tagad viņš būs tavs tētis”...

Tajā pat laikā kategoriski esmu pret sarunvalodā un sabiedrībā kopumā iesakņoto žargonu, kurā bērni tiek apzīmēti kā „pūrs”, „piekabe”, „bagāža” utml. (labi vēl, ka ne „pakaļaste” vai „dārza rati”)... Sak, „viss jau būtu labi, bet man līdzi velkas bagāža” – nu, sasodīts, kura sevi cienoša sieviete ko tādu spēj izdvest!?

Tad, izejot no šādas loģikas, sanāk, ka sievietei, kura izjukušas ģimenes vai izirušu attiecību dēļ palikusi viena ar bērnu (-iem), sava dzīve ir faktiski galā! Jaunas attiecības veidot viņa „nedrīkst”, jo uz pieres būs uzspiesti neizdzēšamie zīmogi „ar bērnu”, „vientuļā māte”, „šķirtene” (izklausās kā lamuvārds) u.c. Bet tāda, pēc sabiedrības stereotipiem, jau nevienam nav vajadzīga... Muļķības! Kur nu vēl mūžīgā gudrība, ka „vīriešiem nav jāuzņemas rūpes par svešiem bērniem”... Ja jau savas mīļotās sievietes bērnus spēj saukt par „svešiem”, nu, ko tad vairs....

Attiecībās, ja tajās tādā vai citādā veidā iesaistīti bērni, princips ir vienkāršs – vai nu pieņem otru cilvēku tādu, kāds viņš ir (jo pārveidot nevienu nevar!) – ar zināmiem saviem niķiem un kaprīzēm, „komplektā” ar niknu suni, mūžam neapmierinātiem vecākiem, utt., vai arī nē. Un kaut kāda dalīšana un pārmetumi vīrietim (noteiktās situācijās), ka „atkal tu brauc pie savas bijušās un bērna” ir ne tikai nevietā, bet arī spēcīga inde attiecībām... Īsāka vai garāka attiecību „priekšvēsture” noteiktā vecumā ir katram, bet līdz ar to vajadzētu būt attīstītai prasmei šīs lietas pietiekami inteliģenti sakārtot un nevajadzīgi nesarežģīt...

Kāds uz to skats ir pašām sievietēm? Varbūt, ka izpaudīsieties diskusijās... :)

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv