Atgriežoties pie daudz apspriestas tēmas par noteikta vecuma it kā izraisītu krīzi vīriešu vidū (gada skaitlis gan mēdzot svārstīties, bet vidēji sanākot ap apaļajiem 40) – sievietes mēdz spriest, vai šādu „klīšanu neceļos” ir iespējams novērst un vai ir kaut mazākā cerība, ka ar laiku vīrietis nedodas pa greizām takām...

Mana pārliecība – tas nav nekas neiespējams, turklāt – spriežot bez pārlieka optimisma. Psiholoģiski, nav izslēgts, vīrietis noteiktā situācijā var justies „pārsteigts”, ka pēc ciktur kopdzīves gadiem sejas āda ne pašam, ne dzīvesbiedrei ne tuvu nav tik tvirta, kā pirms desmit vai divdesmit gadiem, ap acīm vārnas ierīkojušas sev pastaigu laukumu, arī libido brīžiem šķiet aizdevies tālā ekskursijā...

Ja kaut kas no minētā kļūst par iemeslu, lai „laimi meklētu” ārpus mājas, tad laikam jau attiecīgais vīrietis paguvis veiksmīgi aizmirst, kādēļ ar šo sievieti bijis visai ilgu laiku kopā vai arī šis iemesls ir vienkārši, gadiem ejot, izkūpējis... Kā iepriekš jau spriests, tā diemžēl mēdz notikt gan no vienas, gan otras puses, un ar to ir jārēķinās...

Ne jau velti kā viens no t.s. veiksmīgas kopā būšanas „noslēpumiem” tiek minēta prasme kopā skaisti novecot (varbūt optimistiskāk teikt – skaisti pieturēt prom steidzošo jaunību aiz biksēm? :)), un te iespēju (tāpat kā cenu) diapazons ir pietiekami plašs.

Arī jautājums par sevis „nolaišanu”, šķiet, ir skatīts dažādos griezumos, un nekautrēšos teikt, ka šeit arī slēpjas viens no lielākiem vai mazākiem attiecības šķobošiem katalizatoriem. Lai kā dažādas raudzes „dvēseļu ķirurgi” visā vainotu laiku, laikmetu vai „modes kliedzienus” (sak, mīļākie un mīļākās taču ir tikpat pašsaprotami ikdienas dzīves elementi, kā hipotekārais kredīts), teju neiespējami iedomāties, ka kādam negribētos atgriezties mājās pie izskatīgas un sakoptas „otrās pusītes”, kurai mājas apģērbs neaprobežojas ar „pēdējā maizē” esošu padilušu džemperi vai treniņbiksēm... Vecais labais princips par mājām kā miera ostu – ja vien tāda ir, līdz minimumam samazinās vēlme „mājas” meklēt kaut kur ārpusē...

Protams, nevar izslēgt, ka stiprajam dzimumam pie noteikta zvaigžņu stāvokļa un kalendāro gadu skaita saasinās t.s. „mednieka instinkts” un vēlme pārbaudīt, cik īsus bruncīšus un, skarbi sakot, „cik svaigu gaļu” vēl iespējams „nomedīt”... Tāpat nav izslēgts, ka vīrietim piemīt patoloģiska tieksme uz gados jaunām un ļoti jaunām dāmām, un tas izrādās nesavienojams arguments ar ilggadējās sievas pases datiem (neskaitot maģisko spēju atgriezt atpakaļ laiku, vienīgais līdzeklis pret to laikam ir tikai plastiskā operācija), pret ko laikam gan nav vērts cīnīties, tāpat kā pret vējdzirnavām...

Kur nu vēl runāt par tik izplatīto „laikmeta iezīmes” kultu, ka mīļākā ir viena no augstākajām pašapliecināšanās formām, bet, ja tādas ir pat vairākas, vismaz iedomās var piekārt sev mačo birku un mierināt sevi ar plaši kultivēto domu, ka sānsoļi nav krāpšana, bet tikai kopdzīves stiprināšanas līdzeklis... 

Ja par to visu veikt pavisam īsu rezumē, tad – skaidrs, ka arī šajā jomā vienotas receptes, kā pankūku mīklai vai tiramisu, nav. Bet sieviete „mednieku” pie sevis pavisam nejauši noturēt var vismaz ar vienu nosacījumu – pati kļūstot par iekārojamu medījumu... Turklāt – ļaujot medīt bez licences... :)

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv