Nez kādēļ, taču diezgan plaši cita starpā izplatījies arī tāds stereotips, ka sievietes iedalāmas divās lielās grupās – tādas, ar kurām iespējams veidot ilgstošas attiecības, un vienas (vai divu) nakts romānu varones.

Lai kādas „vienojošās pazīmes” arī netiktu apkopotas un izplatītas, manā skatījumā, meklēt kopsakarības – ja koši krāsota blondīne, tad der tikai vienas nakts piedzīvojumam vai sponsorēšanai, bet, ja tumšmate zempapēžu kurpēs, tad lūko pēc sava prinča – ir diezgan nenopietni. Toties vienā vai otrā virzienā „nostrādāt” var zināmas nianses kā no vīrieša, tā no sievietes puses. Šoreiz – par tām otrajām.

Protams, jautājums ir diskutējams, bet nopietnu un ilgstošu attiecību veidošanai (vismaz no vīrieša skatupunkta) vispirmām kārtām tomēr ir nepieciešama t.s. „dzirkstelīte” un īpašā sajūta („fīlings”), plus vēl virkne „papildinājumu” – iesākumam kaut vai spēja būt interesantai sarunu biedrenei, nemaz nerunājot par to, ka vīriešus interesē simpātiskas, izskatīgas un koptas sievietes.

Kā viens no nākamajiem savdabīgajiem „elementiem”, jāpieļauj, minams viegli nojaušama noslēpumainība (piemēram, romantiskā mērcē) – ko vēl viņa zina, prot, kā būtu kopā ar viņu doties stundām ilgās pastaigās gar jūru, kā viņa reaģēs uz pieskārieniem, cik atraisīti izturēsies intīmā gaisotnē... Taču – lai par „noslēpumu” nekļūst jautājums – ko vēl viņa muļķīgu spēj pateikt?

Vai tikai vīrietim jābūt par sevi pārliecinātam? Nē! Tādai jābūt arī sievietei, skaidri zinot un dažādās formās paužot, ko viņa vēlas, jo vīriešiem pārsvarā nav pārāk lielas patikas satikties ar būtni, kas „lidos kā vējš pūtīs” (nerunāsim par to vīriešu slāni, kas līdzās vēlas redzēt t.s. „sievietes – meitas”, kas apčubināmas un auklējamas kā jaundzimušie)... Galu galā, stabilitāti (tajā skaitā attiecībās) vēlas abi dzimumi (ja vien vēlas pašas attiecības), bet te pirmais priekšnoteikums ir vismaz nobriedusi domāšana un skaidra vīzija.

Pretēji daudzu prātos mājojošajiem stereotipiem, maksimāli drīza nonākšana līdz seksam nebūt nenozīmē automātisku vīrieša vēlmi tieši ar šo dāmu veidot ko nopietnāku – gulta nav caurlaide uz stabilu un paliekošu vietu viņa dzīvē. Vēl jo vairāk tad, ja pati sieviete nav par sevi īpaši pārliecināta, bet gatava „iet līdz galam”, jo „tā jau laikam ir pieņemts” un „citādi viņš apgriezīsies un aizies pie citas”...

Ja reiz šāda ir pirmā intīmā kontakta motivācija, tad atliek vien apsvērt, kas notiks tālāk... Sieviete nedrošības un nepārliecinātības dēļ tuvības mirkļus nebūt nepadarīs patīkamākus ne sev, ne partnerim... Bet kompleksi gultā (ja vien attiecīgā dāma vīrieti nav „apbūrusi līdz šūnām”) kļūs par spēcīgu „atgrūdēju”, ko vienlaikus var uzskatīt arī par garantu, ka pirmā reize (vai tikai tās mēģinājums) būs arī pēdējā, ko nāksies pielīdzināt romānam ar aprautām beigām...

Līdzīgs iznākums, kad attiecību prelūdija ar lielu varbūtību kļūst par „stāsta” pēdējo nodaļu, ticamākais, sagaidāms arī izteiktas vieglprātības un paviršas attieksmes (jebkurā nozīmē) gadījumā – kam gan vajadzīga nestabilitāte, neprognozējamība?

Kādi gan ir jūsu apsvērumi šajā jautājumā, cienītās? :)

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv