Šo blogu, kam ideja nākusi no lasītājas ar „niku” intasanta, laikam vajadzētu pieskaitīt sērijai „Pēc lasītāju vēlēšanās”. Iespējams, aiz šī jautājuma slēpjas provokatīva nostāja, gaidot izteikti striktas atbildes, kā, piemēram, „radīt pēc iespējas vairāk bērnu”, „pēc iespējas labāk rūpēties par vīrieša labsajūtu”, „izskatīties tā, lai uz ielas visas acis būtu vērstas tikai viņas virzienā”...

Katrā ziņā, ja arī tāds būtu jautājuma zemteksts, tas nebūtu bez pamata. Nav tik senā pagātnē laiki, kad kādā Eiropas valstī, kuras pamatnāciju reiz izsmēja par pārmērīgu ķiploku patēriņu (tagad par šo pašu valsti runā kā par ķieģeli Eiropas finanšu kaklā), ilgstoši pastāvēja uzskats, ka sieviete ir tikai bērnu radīšanas mašīna un baudas avots vīrietim... Un nekas vairāk – nekādas lietišķās, radošās un citas izpausmes, sak, stāvi pie ratiem un auklē sīkos!

No konkrētām latvietēm, kurām tepat, Eiropā, bijusi tā (ne)laime strādāt indiešu viesstrādnieku pakļautībā, labākais apzīmējums par viņiem bijis „despots”... Jo šo tipāžu izpratnē sieviete ir nekas vairāk kā slotas un grīdas lupatas operators, no kura tiek gaidīta tikai un vienīgi bezierunu pakļaušanās. Ja liks lidot, tad vienīgais jautājums, ko drīkstēs uzdot, būs: cik augstu? Vai – laukā pa kurām durvīm? Labās ziņas te vienīgi tādas, ka arī eksotisko valstu ļautiņi pamazām kļūstot ļoti eiropeiski...

Taču, atgriežoties pie minētā jautājuma par sievietes dzīves uzdevumu, nekādas sensacionālas atbildes nebūs. Drīzāk filozofiska – būt laimīgai un harmonijā ar sevi. Izpausmes un ceļi uz šo „mērķi” vai „uzdevumu” iespējami visdažādākie, un tas ir pašsaprotami, jo katrs cilvēks, neatkarīgi no dzimuma, ir individuāls.

Ja vienai obligāts laimes priekšnosacījums ir maksimāli liels bērnu pulciņš, citai nirvānas kritērijs varbūt būs ikdienā teicami sakopta vide ap sevi, pieskatīta otrā puse un bērni, vēl kāda laimi un dzīves uzdevuma piepildījumu nespēs iedomāties bez izcili notamborētām sedziņām vai citām radošām izpausmēm... Vēl kāda dzīves piepildījumu un „uzdevumu” saskatīs kombinācijā „ģimene plus māja, suns un divi kaķi”, vēl kāda – vienkārši materiāli pārsātinātā vidē, ik dienu paplašinot garderobi un bižutērijas novitāšu krājumus ar tūkstošus vērtiem papildinājumiem...

Nenoliedzami, sievietēm ir izteiktāks mātišķais instinkts, vēlme rūpēties par bērniem, mājām, kas zina, arī to, lai otrajai pusei pāri jostai svērtos attiecīgs labas dzīves, omulības un pieskatīšanas apliecinājums... :)

Jāatzīstas, arī man tīri cilvēciski šķiet pieņemami, ka, ja vien iespējas un abu pušu uzskati to atļauj, sieviete ir kā mājas pavarda uzturētāja, bet vīrietis – apgādātājs. Bez apkopējām, ķēkšām u.c. palīgpersonāla. Bet – vien tik, ciktāl tas negarlaiko un nenoved diskomfortā pašu sievieti... Tātad – atstājot iespējas arī sevis pilnveidošanai, izaugsmei, tālākizglītošanai, sabiedriskām aktivitātēm... Tajā pat laikā kategoriski norobežojos no seniem un ne tik seniem stereotipiem, ka sievietei šajā dzīvē ir „tādas un tikai tādas funkcijas”...

Neviens dažu rindkopu raksts nekad nebūs vadmotīvs vai padomdevējs kādā plašā jomā, arī attiecībā uz raksta sākumā minēto jautājumu. Par dzīves uzdevumiem ir sacerēts kaudzēm grāmatu, stāstu, publikāciju, runāts okultisku zinību semināros un filozofēts pie vīna glāzes... Tajā pat laikā joprojām palieku pie pārliecības, ka ikviens cilvēks šajā pasaulē tiecas pēc laimes.

Kritēriji te ir visplašākie un katram savi, ceļš uz piepildījumu katrai (un katram) būs jāatrod patstāvīgi. Bet, vienalga, tieši tāds būs arī mans novēlējums šī raksta noslēgumā – esiet laimīgas!

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv