Šoreiz – blogs īpaši pēc lasītājas ‘Rasas’ pasūtījuma. Par tēmu, kas attāli saistās ar jociņu no melnā humora plauktiņa, kad vīrs aiziet pie ārsta un stāsta, ka viņa sieva laikam ir mirusi; kad ārsts painteresējas, kas vīram liek tā domāt, viņš atbild, ka gultā viss joprojām notiek pa vecam, bet virtuvē krājas netīrie trauki....

Kā virtuāli (un vienlaikus publiski) izkristalizējās ‘rasas’ ideja, raksts tiek gaidīts ne gluži par sieviešu seksuālo vēsumu – frigiditāti, bet faktisku „imunitāti” pret seksuālu baudu, uzbudinājumu utml. (vai domu izdevies uzķert un cik precīzi, gan ‘rasas’ uzrakstīs.... :))

Jāatzīstas, ka ar tik ekstrēmiem gadījumiem praktiskajā dzīvē sastapties nav nācies, bet, raksturojot iztēlē mirkli, kad kļūst skaidrs, ka sieviete gultā ir kā nekustīgs un nejūtīgs koka gabals (jāuzmanās, ka seksa laikā kādā jūtīgā vietā neierauj skabargas!), bet no pieskārieniem vai jebkādām citām darbībām ir ne silts, ne auksts, tas ir dēvējams par pilnīgu izgāšanos visplašākajā nozīmē, lai arī objektīvu iemeslu dēļ.

Ja vīrietis (nav svarīgi – raksta autors vai kāds cits, ka tikai ar tradicionālu orientāciju) cenšas sagādāt baudu sievietei, bet jo tālāk, jo vairāk secina, ka uz viņas ķermeņa nav neviena jūtīga punkta, tad, ar zināmu cinisma pieskaņu runājot, tā ir zemē nomesta nakts...

Pieļaujot, ka vīrietis nav gluži bez jebkādas seksuālās pieredzes, sievietes vēsums viņam sākotnēji būtu vismaz nepatīkams pārsteigums, kas ar laiku pārietu visai pamatīgā psiholoģiskā katastrofā, jo tieši seksa jomā, šķiet, grūti iedomāties nepatīkamāku rezultātu par neapmierinātu sievieti... Pat tad, ja neapmierinātība radusies nevis neremdināmības (ko ar dažādību un citiem līdzekļiem vairāk vai mazāk vēl var līdzsvarot) dēļ, bet bijusi rezultāts tam, ka sieviete nav spējīga izjust ne uzbudinājumu, ne arī kādu no seksuālās baudas virsotnēm...

Protams, šajā kontekstā būtiskāks ir jautājums – kādēļ tā notiek, kādēļ sievietes mēdz būt seksuāli nejūtīgas? Ja neskaita bioloģiskas īpatnības, ko ierobežots skaits „sieviešu medicīnas” speciālistu prot izlabot ar skalpeļa vai tamlīdzīga atribūta palīdzību, nav noslēpums, ka ir pietiekami daudz sieviešu, kuras pie seksuālā vēsuma nokļūst psiholoģisku faktoru dēļ, respektīvi – „vaina meklējama galvās”...

Kā gan lai sieviete atslābinās, ja viņai, piemēram, ģimenē ieaudzināts, ka sekss nav nekādas baudas avots, bet tikai līdzeklis bērnu radīšanai; ārpus tā „šitā ņemšanās” ir kaut kas teju vai perverss (pēc labākajiem padomju standartiem – kā nekā vecajā padimpērijā taču seksa nebija, bērnus nesa stārķi, tajā skaitā izmantojot avārijas nosēšanos, atrada kāpostu laukā, bet ginekologa apmeklējums tika uzskatīts par sevis pazemošanas kalngalu...)?

Kāds tur brīnums, ka līdz ar tādu „smadzeņu skalošanu” no prāta uz visiem laikiem tiek izlidinātas pat nemanāmākās domas par kaut kādiem tur G-punktiem (starp citu – kādēļ sieviešu vidū tik izplatīts un plaši kultivēts uzskats, ka tāda nemaz nav, tas ir tikai sekso-, gineko- un citu „-logu” izdomājums savas atpazīstamības vairošanai?), orgasmiem, uzbudinājumu un mīlēšanos visplašākajā baudu spektrā...

Izbrīna, ka (nez kāpēc tā šķiet) intīmo nepilnību jomā masveidā notiek tāda kā samierināšanās – sak, nu, nav tā vaginālā orgasma, nu, pameklēšu citur, varbūt „kosmosā uzšaus” pieskāriens kakla vai krustu rajonā; ja to neizdodas sasniegt arī savādāk, nu, lai jau, varbūt liktenis, ko tur daudz, jādzīvo tālāk, kā ir...

Kāpēc tāda samierināšanās? Par to jau laikam varētu būt cits stāsts... Taču nešaubos – jo augstāka būs sievietes apziņa un vēlme nevis ar problēmām samierināties, bet pret tām cīnīties, jo niecīgāka kļūs iespēja, ka kādam vīrietim nāksies piedzīvot reizi, kad līdzās sievietes vietā guļ elpojošs, taču nejūtīgs „baļķis” ar dāmas parametriem...

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv