Agrāk vīrieši esot bijuši romantiskāki.... Vismaz tā mēdz sacīt sievietes no iepriekšējās paaudzes, un viņām piebalso arī šodienas dāmas labākajos gados. Gan aplidošanas laikā, gan randiņos, gan bildināšanas brīdī esot vīrieši spējuši paspīdēt ar tādu izdomu, kam šodien neviens klāt nestāvot, un tik kolosāli pārsteigumi šodien nevienam pat prātā nenākot...

Sak, vai tad mūsu laikos vīriešiem romantika nav vajadzīga, vai mūsdienās viņi tiešām līdz ar stīvākām kreklu apkaklītēm arī paši kļuvuši „stīvāki” un formālāki? Vai teju vienīgais romantikas simbols nu atlikusi svece uz „liktenīgo” vakariņu galda, ko paredzēts noslēgt ar bildinājumu?

Nebūt nē! Kas tad būtu dzīve bez romantikas jebkurās tās izpausmēs – ar sveču gaismu, ziediem, attiecīgas noskaņas mūziku, ziedlapiņām guļamistabā, pastaigām gar jūru... Lai arī, nenoliedzami, kaut kādā ziņā romantikai moderno tehnoloģiju laikmets nodarījis diezgan daudz slikta. Ja agrāk, kad mobilo sakaru un interneta nebija vispār, bet pat „parastie” telefoni daudziem bija luksuslieta (tātad saziņa cita starpā notika, zvanot uz darba telefonu), nosūtīts ziedu pušķis ar kartiņu vai vairākas dienas iepriekš sarunāta tikšanās pie Laimas pulksteņa, kaut kur Vecrīgā vai citviet attiecībām piešķīra pavisam īpašu oreolu, lai gan, saprotams, nebija iespējas operatīvi paziņot ne par kavēšanos, ne pēkšņām un neparedzētām plānu izmaiņām... (šodien, kad tūlītēja saziņa ir pašsaprotama, sevišķā sajūta pazudusi kaut kur rutīnas biezoknī...)...

Taču nebūt nav pamata apgalvot, ka līdz ar „vapu”, „aipadu”, „aifonu” un citu moderno tehnoloģiju atribūtu ienākšanu mūsu ikdienā romantika visparastākajā tās izpratnē būtu aizslaucīta vēsturē. Tajā skaitā – arī smalkā, nervus un citus bioloģiskos mezglus kutinošā bildināšanas procesa kontekstā. Turklāt tagad romantisko izpausmju iespēju nenoliedzami ir nesalīdzināmi vairāk – tā vietā, lai svarīgais solis tiktu sperts „mūžīgo” vakariņu laikā, kārbiņa ar saderināšanās gredzenu nu var tikt atvērta gan, piemēram, izbrauciena laikā ar limuzīnu, gan ceļojumā, gan lecot ar gumiju vai īpaši romantiskā nedēļas nogalē kādā viesu namiņā....

Bet kādēļ gan vispār pastāv uzskats, ka mūsdienās romantikai atvēlēta tikai otrā vai vēl tālāka plāna loma? Vai tiešām vīriešos romantiskā dzirksts masveidā apdzisusi tik pamatīgi, kas atliek to norakstīt uz laikmeta īpatnībām, stresa un ikdienas steigas rezultātu un pieņemt kā pašsaprotamu?

Te šausmīgi gribētos dzirdēt (vai lasīt) tieši sieviešu „neromantikas” pieredzi... Bet, ja kādas dāmas līdz šim piedzīvotais kopā ar savu spēcīgā dzimuma pārstāvi liek domāt, ka kavalierim uz „romatiskās acs” (vai „auss”) „uzkāpis lācis” vai „apsēdies sesks”, tad pirmais secinājums ir, ka, neskatoties uz citām viņa labajām īpašībām, attiecīgajai būtnei sagadījies sastapt īstu „postmodernisma produktu”, kura dzīves uztvere aprobežojas ar Maslova piramīdu... Lai atvērtu „romantikas slūžas”, nāksies mazliet piepūlēties... vai, sliktākajā gadījumā – pieņemt kādu ne īpaši patīkamu lēmumu...

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv