Apspriežot jaunas iepazīšanās un iespējamu attiecību sākumu, sievietes (kā likums, labas draudzenes vai vismaz ļoti draudzīgas kolēģes) nereti aizdomājas un pat aizrunājas līdz dažādām visai smalkām detaļām. Nav būtiski, vai tiek apspriests jaukās darbabiedrenes A. pirmais randiņš, kas izrādījies daudzsološs (nu, beidzot, cik tad ilgi viena dzīvos!), vai skaļās kolēģes B. kārtējais fiasko (nu, jā, čalis tomēr neizturēja to briesmoni un laidās prom, ko kājas nes!)...

Pa vidu milzīgajai ziņkārei no sērijas „kā tad gāja un ko sadarījāt” (varbūt kāda attiecībā uz ziņkāri liegsies, ko? :)) un kolēģu stāstījumam bieži vien iespraucas kāda doma par to, cik viņa vienā vai otrā situācijā pareizi rīkojusies. Dažkārt arī pašas dāmas, apspriežot randiņu „kohmas”, mēdz smejoties atcerēties – oi, kā toreiz izgāzos, runājām par basketbolu un mūziku, un domāju, ka Maikls Džordans ir „Queen” bundzinieks... :D

Šķiet, tieši līdzīgās reizēs nereti rodas domas – vai ir kāda „brīnumrecepte”, ar ko nodrošināt, lai pirmajam randiņam sekotu arī otrais? Vai ir kas tāds, ko pirmajā randiņā nevajag teikt (lai neaizbaidītu) vai, tieši otrādi, par ko noteikti vajag runāt?

Domas dalās, tomēr mana pārliecība ir, ka nekādu burvju vārdu NAV un līdzīgās reizēs divas vienādas situācijas nebūs nekad. Tāpat izteikta frāze pati par sevi gandrīz nekad nebūs garants nākamajam randiņam (ja vien tas nav kāds piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties :)).

Galu galā randiņa gaisotni un sarunu tēmas parasti vairāk vai mazāk ģenerē abas tajā iesaistītās puses (sliktāk, ja vienam vārdi kā ar stangām jāvelk laukā), un no tā arī var vadīties tālāk, piemēram, ar veģetārieti neapspriežot gaļas ēdienu receptes, bet tikšanās partneri, kas ir pilnīgi imūns pret rokmūziku, necenšoties apgaismot „Led Zeppelin” daiļrades un sasniegumu jomā.

Kā spēsiet vienoties, par ko runāt, tas nu arī paliks pašu ziņā. Lai arī tas ne vienmēr ir viegli, neiespējami tas noteikti nav. Ciktāl viens ir ieinteresēts „izglītoties” jautājumos, ko labi pārzina otrs – arī tā ir laba pieeja, kas randiņam piešķirs papildus pozitīvu nokrāsu... Viens no elementiem, kas sievietei piešķir papildu šarmu, esot noslēpums (nav pat būtiski, par ko). Iespējams, tam lielā mērā var arī piekrist, ja vien tas nav no sērijas „nu, ko vēl muļķīgu viņa spēj pateikt?”... No tā, šķiet, izriet nākamais padoms – ja nav pārliecības par saviem vārdiem, labāk īstajā reizē paklusēt...:)

Tomēr, arī tad, ja sarunu partnerim būs attiecīgais „klikšķis”, tas nebūt nenozīmēs, ka nākamais randiņš ir „kabatā”. Pirmajā tikšanās reizē, kad nevienam no abiem nav zināms, ko no potenciālās otras puses var sagaidīt, reakcija uz visu ir teju divtik piesardzīga, un sabojāt iespaidu nav grūti. Tas, protams, nenozīmē, ka vajag sevi pasniegt mākslīgi izpušķotu, liekot akcentu uz puscentimetrīgas „betona” kārtas uz sejas, sevis pārvēršanu par bilžu grāmatu ar pārspīlētu „make-up” uz sejas un maksimālu kurpju papēžu augstumu.

Ja vien abiem ir vēlēšanās kaut ko veidot ilgtermiņā, nevis, izmantojot krāsu kombināciju uz sievietes sejas, vienu reizi kopā apmeklēt Jaunā gada masku balli, akcenti var izrādīties neīstie, un vīriešiem katrs pārspīlēts izskaistinājums var šķist ne vien bezgaumīgs, bet pat vulgārs. Tādēļ labāk orientēties uz pirmo randiņu kā svētku pasākumu vai gājienu uz teātri vai koncertu, nedaudz, bez „pārsālījumiem” uzpucēties, un – uz priekšu.

Jebkura mākslīga izpausme un izlikšanās atklājas diezgan ātri (tiesa, izcilu aktrišu arī netrūkst), tā kā centieni tik un tā, ticamākais, drīz vien izrādīsies velti. Nopietnu nodomu gadījumā potenciālais attiecību partneris vēlas sievieti redzēt dabisku (vietā laikam atgādinājums – esi pati! :)), un, ja attiecīgās sievietes dabiskums nav pieņemams, tad acu ēnas vai sejas pūderis to noslēps tikai īslaicīgi, pēc tam sagādājot tikai jaunu vilšanos. Abiem.

Bet, ja reiz klikšķa un arī nekā vienojoša nav, arī tas nav pasaules gals. Mazākumā esošo vīriešu pulkā vēl ir pietiekami daudz brīvu un savu otro pusi meklējošu, tā kā – nav ko plinti krūmos mest, bet jāturpina meklēt ceļu pie sava īstā, pirms vēl, nabadziņš, aiz bēdām un cerību zuduma nav nodzēries vai aizlidojis uz Īriju sēnes lasīt...

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv