Tas, ka sievietes mūsu sabiedrībā bieži vien mēdz būt bezgala emancipētas, visu varošas, protošas, par sevi pastāvēt un sevi nodrošināt spējīgas, ir labi zināms. Arī stāsti par daiļā dzimuma uzvaras gājienu pāri ļumīgajiem, kaudzē sakritušajiem nodzērušamies mazākumā esošo vīriešu gabalu kautķermeņiem ir dzirdēti.

Sak, neesam nekādi anoreksijas mocīti ekstramazu izmēru kokteiļkleitiņu pakaramie vai aktuālāko bižutērijas novitāšu statīvi, kas ik uz soļa atkarīgi no vīriešu atbalsta; esam pašas par sevi!

Taču nav izslēgts, ka esam jaunas kustības tapšanas priekšvakarā, kad līdzās gotiem, emo un citām savdabīgām kopām tiks dibinātas tipiskas vīriešu nīdēju sektas vai vismaz nelielas grupiņas ar šādām īpatnējām tieksmēm. Uz to vedina domāt kāds interesants materiāls, kas kārtējo reizi „aci piesēja” kaut kur virtuālajos labirintos.

Pats virsraksts vien ir ko vērts – „Man vecis nav vajadzīgs!”, un, ja sākumā it kā sagaidāms, ka virtuālajā domu izklāsta peļķītē metusies kāda nelietīga radījuma izmantota būtne, tad izklāstā sekojošā motivācija ir pavisam cita: „jo es neredzu viņam lietojumu un jēgu”. Dižās atklāsmes autore spriež, ka daudziem vīriešiem liekas ļoti iekārojama, jo esot ļoti izskatīga, turīga un nosvērta (par ko gan neliecina izteiksmes stils), taču viņu gan neviens no tā „nosiekalojušos tēvaiņu” bara neinteresējot. Turklāt lepojas, ka savos 30 nav „bijusi ne saistīta, ne ielaidusies ar kādu vīrieti”, jo „tie mūžam neapmierinātie radījumi tikai traucē un bojā dzīvi”.

Pirmā reakcija, ko tādu izlasot, ir vēlēšanās uzzināt psihiatra vai līdzvērtīga speciālista komentāru, jo, lai kāds būtu iemesls visam iepriekš minētajam – prāta spožums vai saprāta trūkums, redzams, ka ar šo būtni īsti labi nav, un „kreisa” seksuālā orientācija pie vainas būtu labākajā gadījumā.

Drīzāk gan šķiet, ka šādas „dzelzs lēdijas” ar iedomātu bumbiņu pārīti un vēl šo to zem peldkostīmu apakšējās daļas ir primārie līdzjūtības objekti – daba tik pamatīgi apdalījusi, ka emocionālā dzīves puse tā arī nav zināma, ģimenē droši vien visas vērtības tika mērītas padomju rubļos, kristāla podiņos, žiguļa riteņos, importa kankaros un citos deficīta krāmos, emociju un jūtu nebija vispār. Turklāt dzīvot bez vīrieša, izrādās, ir „gudras” sievietes pieeja, jo „visas pasakas par mīlestību ir pilnīgs stulbums”, un uz tām uzķeras tikai „muļķes”. Tātad ir dzimis jauns „gudrības” standarts, kas atklāj, ka pasaulē nospiedošais vairākums ir „muļķes”, bet attiecīgā prātojuma autore teju vienīgā uz zemeslodes saprot, ka „ar mīlestību paēdis nebūsi”.

Skaidrs, ka attiecības (vai tās būtu balstītas uz mīlestību, aprēķinu vai vienkārši vēlmi pēc pārmaiņām dzīvē) parasti veido divi, un par nepieciešamību pēc tām nevar (un nevajag) pārliecināt nevienu, kuru ar gadalaiku regularitāti mēdz piemeklēt kāda psihiska kaite vai ko bērnībā nevietā aptaustījis kāds ar slimīgām tieksmēm sirgstošs tipāžs. Taču jautājums – vai esam jaunas emancipācijas formas priekšvakarā ar neatkarīgu sieviešu kopienu vai pašizolētu rezervātu veidošanos? – joprojām paliek atklāts.

Neatkarīgi no tā, kāds ir šī dižizspļāviena iemesls – garīga kaite vai bateriju krājumu izbeigšanās intīminventāra darbināšanai...

„Jums būtu jābūt vairāk pašpārliecinātām un vairāk jātic saviem spēkiem, un tad vairs neviens vīrietis jums nebūs vajadzīgs!” šo un citas pamācības un domugraudus varat izlasīt šeit: http://www.tvnet.lv/sievietem/greksudze/396009-man_vecis_nav_vajadzigs

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv