Sievietes reizi pa reizei attiecībās sastopoties ar atklāsmi - nemīlu vairs savu vīru/draugu. Loģisks ir sabiedrības jaukās daļas jautājums – vai ar ko līdzīgu jāsaskaras arī vīriešiem? Un vai vispār viņi sevi un savas jūtas mēdz analizēt?

Ko lai saka – atklāsmes tiešām mēdz būt dažādas, bet apgalvot, ka vīrieši nekad un nekādos apstākļos nedomā par jūtām, neanalizē tās un nenonāk pie visnotaļ sāpīgām atklāsmēm, būtu tas pats, kas mēģināt iestāstīt, ka visi pasaules iedzīvotāji ir veģetārieši... Analizējam, un kā vēl! Lai arī droši vien ne visi, bet daudzi gan...

Šaubos, vai uz pasaules būs atrodams kāds vispusīgs „specs”, kurš spēs dot padomu jebkurā situācijā, atrisināt jebkuras problēmas un saglābt jebkuras attiecības (protams, cits jautājums – vai to vienmēr vajag?). Iespējams, iedarbīgs līdzeklis ir ticība, iespējams – vienkārši atbilstoša audzināšana un pozitīvi paraugi apkārt u.c., taču, cik zināms, brūkošu ģimeņu un attiecību skaits īpaši mazumā neiet...

Ja sena gudrība vēsta, ka „no mīlestības līdz naidam ir viens solis”, tad nav arī neparasti, ja tikpat vai vēl mazāk ir „no mīlestības līdz tās beigām”... Kādēļ tā notiek un vai vienmēr ir kaut niecīgākā iespēja to novērst? Man varētu pārmest neciešamu ticības trūkumu, bet uzskatu, ka nē.

Grozies kā gribi, bet sirdij nepavēlēsi. Ja tā „ieslēgs stopkrānu”, nekas nelīdzēs... Kaut izstiepies vai saraujies un tūkstoš reižu uzskaiti prātā viņas labās un debešķīgās īpašības, bet sevi apmānīt neizdosies... „Vairs nemīlu.” „Pēc ciktur mēnešus ilgušām attiecībām aizvien nespēju iemīlēt.” Skumji, protams...

Labi atceros nesen kādas lasītājas ierakstīto atsauksmi SK diskusijā saistībā ar laulību – ka tā piešķir attiecībām citu jēgu, un līdz ar gredzenu saņemšanu pirkstos un zīmogu iespiešanu pasē tajās esot vērts ieguldīt vairāk kā jebkad (ko ieguldīt – jūtas, laiku, materiālos resursus, tas nav pat svarīgi). To izlasot, uzreiz nodomāju – nu, nav laulība nekāds garants pilnīgi nekam, šī institūcija ir gluži kā mežonīga loterija, kurā pilno ložu ir vienkārši ārkārtīgi maz!

Jo neviens, uzsveru – pilnīgi neviens, nav pasargāts no tā, ka dzīvesbiedrs kādā brīdī atklās: atzīties mīlestībā tagad nozīmēs melot... Tā ir sāpīga atklāsme neatkarīgi no dzimuma, tomēr iespējama... Un nav pat svarīgi, kādēļ tāda pēkšņi radusies – pēc pārdesmit lieku kilogramu uzņemšanas sievietei vai kāda uzjautrinoši apkaunojoša vīrieša izgājiena viesībās, piemēram, mēģinājuma pēc trešā polša nostāties uz galvas lielajā rasola bļodā vai dažu stundu pavadīšana, birokrātiski izsakoties, cilvēka cieņu pazemojošā izskatā, cieši apskaujot sanitāro mezglu...

Nekur jau nav teikts, ka tūlīt pēc mīlestības izzušanas pāris noteikti uzreiz iet katrs savu ceļu. Citus kopā satur bērni, citus – materiālās saistības, kopīgs bizness utt. Nereti abi pieņem lēmumu kādu brīdi padzīvot atsevišķi, ar cerību, ka vēlāk mīlestības dzirkstele uzšķilsies ar jaunu sparu... Citi varbūt izmēģina kādu īpašu pieeju, lai mēģinātu atgūt senās izjūtas piemēram, metoties īslaicīgos romānos...

Varētu iesaukties – ak, šausmas, vai mīlestība tiešām ir tik trausla? Jā, ir! Ne jau vienmēr trausluma slieksnis ir nejēdzīgi zems, bet principā mīlestība tiešām ir kā ķīniešu porcelāna šķīvis, kas jānēsā uz rokām un ar ko jāapietas bezgala saudzīgi un ko laiku pa laikam nepieciešams kopīgiem spēkiem nospodrināt. Citādi tā vai nu „sašķīdīs sīkās lauskās” vai arī pievienosies kaut kur plauktā vai aizskapijā apputējušajiem un aizmirstajiem krāmiem, kas šajā gadījumā faktiski nozīmēs vienu un to pašu...

Padomus tādā gadījumā var meklēt vienīgi vēl pēc tālruņu kataloga listēs zem sadaļas „Laulību konsultācijas”. Ja vien nebūs par vēlu.

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv