Vīrieši jau no dabas esot poligāmi (tātad – pie vienas sievietes viņus nu, nekā nenoturēt)... Nu, ja ne visi, tad kāda ceturtā daļa noteikti... Kaut ko līdzīgu mēdz apgalvot dažādu zemeslodes punktu seksologi, psihologi, psihoterapeiti un citi dvēseļu psihoseksuālo īpatnību ķidātāji...

Citi vēl piebilst, ka ar poligāmiju „sirgst” ne mazāk kā divas trešdaļas stiprā dzimuma pārstāvju... Vēl citi „piemet” tam klāt arī vismaz pusi planētas sieviešu... Kurš sola vairāk?

Dzirdot apgalvojumus, ka poligāmija jau „piemīt visiem vīriešiem”, atliek vien domās protestēt, jo skaļi izteiktus iebildumus, domājams, tik un tā neviens nesadzirdēs. Var arī tikai minēt, kurš šādu tēzi pasludinājis par aksiomu un kam tas bijis vajadzīgs, taču poligāmiju uzskatīt par tādu pašu normu, kā, piemēram, elpošanu, domāju, ir vairāk nekā aplam.

Nevar noliegt, ka dzīvojam laikā, kad teju visām ar poligāmiju un sānsoļiem (vienkārši – krāpšanu) vai neformālu daudzsievību saistītām izpausmēm tiek meklēti attaisnojumi un iemesli, kādēļ tas ir kaut kas ļoti vajadzīgs un popularizējams... Turklāt šīs „normas” tiek pieņemtas kā teju pašsaprotamas...

Sak, „tikai sekss” ne ar sievu vai partneri – tā jau nav krāpšana, vien fiziska nodarbe (gluži kā krāmēt malku)... Regulāri „intīmie flirti” ar mīļākajām – to tagad sauc par seksuālās dzīves daudzveidošanu (sak, ko lai dara, ja sieva tik aizspriedumaina un uz „visu” nepierunājama? Bet ko darīt, ja biji tik akls, ka to nepamanīji pirms kāzām?)... Un, protams, nedrīkst aizmirst pieminēt „pusmūža krīzi”, pret ko šādas „fiziskas nodarbes”, kas zina, palīdzēs tā, ka maz neliksies...

Ej, nu, sazini, vai tur vainīga „daba” (kas dzen „meklēties” gluži kā meža dzīvniekus) vai laikmets (vēl trakāk nekā puķu bērnu ērā sešdesmito beigās), taču aizdomāties, kur tam visam ir sakne, var būt visai derīgi.

Līdz šim vienmēr loģisks šķitis uzskats – ja savās mājās un savā vidē viss ir kārtībā, neviens piedzīvojumus „ārpusē” nemeklē, taču aizvadīto vismaz gadu desmit laikā, redzot, kas notiek apkārt, var tikai pabrīnīties un nodoties minējumiem, kādēļ gluži kā kāršu namiņi attiecības sabrūk pat tiem, ko esam pieraduši uzskatīt par paraugpāriem un ģimeniskuma etaloniem.

Šeit tiek piesaukti modernie dēmoni sociālo portālu (kur no foto valšķīgi uzsmaida pamatskolas simpātija, bet čatā tiek apspēlēti varbūtējie scenāriji), attiecīgas tematikas žurnālu u.c. veidolā, bet vai bieži problēmas „sakne” tiek meklēta rokas stiepiena attālumā, kaut vai, izslēdzot ikvakara traucēkli televizoru un skaidri, gaiši izrunājot, kādā jomā tad kopīgajā dzīvītē iemeties sūbējums un kā to dabūt nost? Nē, protams, jo vieglāk ir aizmirsties, blenžot ekrānā un meklēt vieglākās pretestības risinājumu, ar zināmu regularitāti nododoties „sānsoļu terapijai”, sev iestāstot, ka „daba mūs radījusi poligāmus”... Laikam var apsveikt, ka tik ātri izdevies (vismaz sevis mierināšanai) atrast problēmu „cēloni”...

Taču, neskatoties uz šīm „modes tendencēm”, uzdrošināšos konservatīva stagnātisma manierē palikt pie pārliecības, ka kvantitāte nenozīmē kvalitāti, bet monogāmas attiecības ar savu vienīgo (lai kādas problēmas arī nebūtu jāpārvar) vienmēr ir daudz patīkamākas...

Protams, daudzi teiks, ka bieži vismaz viens no abiem nekādas problēmas risināt nevēlēsies, izliekoties tās neredzam utt., un tad savu vietu ieņems kaut kas no iepriekš minētā. Tad atliek vien šādām „attiecībām” pielikt punktu. Tas būs krietni patiesāk un godīgāk nekā vietā un nevietā vainot „poligāmiju” un uzdot par „normu” katru sānsoli...

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv