Pēc visai ilgstošas asu un diametrāli pretēju viedokļu apmaiņas vērojumiem SK slejās šādas tādas domas tomēr radās par tēmu – kādas tad esat, latviešu sievietes?

Salīdzinot šajā vietnē lasīto ar paša acīm pieredzēto dažādās pasaules vietās un kombinācijās, tomēr atļaušos secināt, ka ar jums, cienītās, nemaz tik traki nav (atviegloti nopūšas tās diskutētājas, kuras tā vien gaida kādu pozitīvu vārdu...:))...

BET (kā reiz mēdza teikt kāds labi zināms politiķis) – baltas un pūkainas arī neesat. Taču tumšāko daļu atstāsim uz beigām (labā ziņa, ka, lai raksts neizvērstos par garu, tā nebūs apjomīga). Un tā – lieku laukā sakrājušos iespaidus tieši tik šausmīgā, ciniskā un subjektīvi nežēlīgā „mērcē”, kā sanāks.

Vispirms – esmu visu to vīriešu pusē, kuri nekautrējas sacīt, ka Latvijā ir visforšākās meičas (bet līdz patriotam man ļoti tālu!). Kopumā. Turklāt – kuru mentalitāti vēl izprast tik labi, kā savējo (ja optimistiski pieņemam, ka kādreiz šo noslēpumaino sabiedrības daļu saprast mums vispār būs lemts...). Jā, protams, ir arī krietna daļa „izņēmumu”, bet par tiem vēlāk.

Ar ko vispār salīdzināt latviešu sievietes? Ar francūzietēm? Nu, nē! Lai kādas arī neklīstu leģendas par viņu prasmēm gultas lietās, vispirms līdz tam jānonāk, bet pirmais iespaids par šīm nacionālistiski iedomīgajām un uzpūtīgajām (sak, mēs taču esam no Francijas, ēšanas, dzeršanas un seksa subkultūras lielvalsts! citi te ar mums uzdrošinās runāt angliski, kā, vai tad visa pasaule neprot runāt francois? Ak, nē!? Oh, merde...) būtnēm atsit kaut mazāko vēlēšanos to pārbaudīt pat tad, ja „mademoizele” izskatās puslīdz iekārojama... Zināšanai tiem, kuri latviešu dāmas uzskata par iedomīgām – ar „varžēdāju” iedomību viņām nesacensties nu, nekā...

Ar anglietēm? Nu, taču, nē! Visu cieņu viņu aristokrātiskajam manierīgumam, bet tā „stīvuma” komunikācijā ir par daudz (izņēmums ir kokteiļpārtijas un tamlīdzīgas saiešanas, kad jau pirmais „drinks” nojauc visas komunikācijas barjeras), turklāt dabīgi skaistu un šarmantu dāmu britu salās tomēr nav daudz.

Ar dienvidniecēm? Diezin vai. Lai arī karstasinīgās sinjoritas u.c. gultā un ārpus tās stundām un dienām no vietas droši vien gatavas veidot brīnumus, laikam jau saules iedarbība pilnībā nenāk par labu, un tieksme psihot par katru sīkumu (piemēram, ja izrakstīsies pildspalva, tā vietā, lai salūkotu jaunu, vispirms tiks lauzīta un skaļā balsī lamāta vecā) šokolādes krāsas dāmām ir kopumā diezgan raksturīga. Temperamenta ziņā gan daudz neatpaliek arī daiļavas no mūsu varenās kaimiņvalsts.

Ar amerikānietēm? Atļaujiet pasmaidīt. Ja agrāk pēc paziņu Amerikas braucieniem „slēdziens”, ka „smuku sieviešu tur nav, tās rāda tikai filmās”, šķita neticams, tad ar laiku dzīve parādījusi, ka šāds spriedums ir maksimāli tuvs patiesībai. Puslīdz kopta (bez skalpeļa) ir tikai daļa t.s. lietišķo sieviešu zem 30, vairums pārējo sirgst ar hronisku šarma trūkumu un „fast food” rīšanas māniju, kas rezultējas liekajā svarā visaugstākās „tonnāžas” mērogā. (Šo problēmu palīdz risināt savs plastikas ķirurgs, kas, šķiet, katras jeņķu dāmas dzīvē jau ir tikpat pašsaprotams subjekts, kā psihoterapeits vai ginekologs.)

Uzdrošinos apgalvot, ka bez dabiskā šarma latviešu sievietēm vismaz vairumā gadījumu ir diezgan raksturīga pašapziņa un pārliecība par saviem spēkiem. Tās vairs nav kaktu pelnrušķītes, kas pirms pusnakts steidz pagūt uz naftinieku banketu, meklējot princi „Armani” uzvalkā, bet visu varošas un patstāvīgas dāmas, kas tiek galā gan ar mājsaimniecības lietām un bērnu audzināšanu (ģimenē vai vienatnē), gan ar papildu pienākumiem saistībā ar paaugstinājumu darbā un kārtējās svešvalodas apgūšanu pašpilnveidošanās nolūkos, lai, piemēram, darbus par Trollīšu famīliju vai Ibsena daiļradi varētu lasīt oriģinālā... T.s. attīstītajās valstīs to bez mājkalpotāju, apkopēju u.c. palīdzības sievietes vienkārši nespēj!

Par erudīciju – Latvijā kā nekur citur saskatāma tieksme doties uz pasākumu nevis „tādēļ, ka kaut kur vajag aiziet”, lai pazīmētos, bet tādēļ, ka tas, kas notiek uz skatuves, interesē. Rietumu pasaulē erudīcijas izpausmes, turklāt vēl sieviešu vidū, ir salīdzinoši retas, jo dzīve norit diezgan aprobežoti, un par kaut ko interesēties nav laika – atnācu mājās no darba, uzsildīju mikroviļņu krāsnī pusfabrikātus, tad – pults rokā, un jāsēž pie TV... Tā kā saimnieciskumā un erudīcijā – nepārprotams pārākums.

Man personīgi grūti piekrist tam, ka latviešu sievietes gultā ir „kā baļķi”. Tieši pretēji – viņas itin labi pieprot gan mīlēšanās „tehniku” n-tajos veidos, gan erotisko masāžu, un arī laiku pa laikam uzticēt viņām iniciatīvu šajā jomā ne tuvu nenozīmē „skatīties uz koka gabalu”. Ja kādu kautrība dīda, tas nav nekas nepārvarams. Turklāt pēc mulsuma kliedēšanas un sievietes atraisīšanās (bez palīglīdzekļiem) šķiet, ka līdzās ir pavisam cits cilvēks, tā kā ir vērts papūlēties...

Un tagad, līdzsvaram – par pāris visspilgtākajām latviešu sieviešu „minoritāšu” grupām, kas kā pretīga darvas čupa „veiksmīgi” maitā iespaidu par visām kopumā.

Iedomīgās un materiālistes. Amerikanizētās dzīves uztveres saindētas būtnes, kas meklē nevis vīrieti – cilvēku, bet vīrieti – sponsoru, un te nebūt nav jautājums, vai vīrietim ir vai nav jāizmaksā par kopējām vakariņām vai kafijas tasi. Tā ir cita kategorija, konsumatores – amatieres, kas gatavas pārdoties par vakaru glaunā restorānā vai naktsklubā. Ja kāds vēl nezina, no kurienes uz Mildas kājām čurājošajiem un citiem ārzemniekiem par latviešu sievietēm radies iespaids kā par „viegli paņemamām”, „lēti pērkamām” un „m..kām”, tad šeit ir atbilde.

Kompleksainās čīkstules. Viņas nav apdalītas skaistumā vai prātā, taču nezina, ko dzīvē vēlas, uz attiecīgu jautājumu tā arī atbildot – „nuuu, neziiinu, kā būs, tā būs”... Ar tādu attieksmi, protams, grūti piesaistīt vai noturēt arī otru pusīti, jo – cik tad tādā gaudošanā var klausīties... Vienmēr atradīsies kaut kas, par ko pavaimanāt un pagausties... Gultā viņu kompleksi izpaužas visā pilnībā – „ak, es taču tā nemācēšu, tā varbūt nesanāks, kaut kas nebūs labi...”, turklāt sekss pieņemams ir tikai tumšā istabā un zem segas...

Ko pateikt tiem, kuriem tik biezā slānī nācies dzīvē saskarties teju tikai ar negatīvo daļu? Žēl, ka tā sanācis „uzķerties”, bet, kā teicis Vonnegūts – tā gadās...

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv