Tēma laikam svaigi aizvadītajai pastulbajai politiskajai klaunādei, oficiāli dēvētai par referendumu, atbilstoša. Viņam un viņai atšķiras tautības ieraksts dzimšanas apliecībā, līdz ar to arī – uzskati, vērtības, temperamenti, attieksme, mentalitāte... Protams, varam pieņemt, ka mīlestība ir pāri visam, princeses gluži kā pasakās var izvēlēties trešos tēva dēlus – pamuļķīšus, bet tomēr...

 Pirms vairākiem gadiem kāda pasniedzēja universitātē izteicās, ka daudz „pateicīgāka” jauktā pāra kombinācija latviešu – krievu (gribam vai nē, bet Latvijā tā, domājams, ir visbiežāk sastopamā starpnacionālā savienība) kontekstā ir „viņš – latvietis, viņa – krieviete”, nevis otrādi. Skaidrojums – vīriešu un sieviešu temperamentu atšķirības apvienojumā ar raksturīgām attiecīgo nāciju pārstāvju iezīmēm.

Proti, latviešu vīrieši esot salīdzinoši mierīgi, un viņiem varētu būt vieglāk ikdienā sadzīvot ar krievu sieviešu slāviski enerģisko temperamentu; savukārt latviešu sieviešu mātesmeitas mierīgumam sadzīvot ar krieviem tik izteikto skaļo, ekstraverto, vietā un nevietā nereti pat agresīvo (piemēram, „mīlestību” apliecinot ar roku palaišanu) raksturu jau pārsvarā būtu problemātiski, kas vainagojas vien ar regulāru vienpusēju piekāpšanos sakostiem zobiem „mīļā miera labad”.

Līdzīgā kontekstā vietā ir arī jautājumi par jebkuru citu nacionālo salikumu – vai, piemēram, latviešu „pelnrušķītēm” būs viegli sadzīvot ar aziātiskas iezīmes valstīs augušiem visai despotiskajiem tipāžiem, kuriem teju līdz ar mātes pienu iepotēts, ka sieviete šajā pasaulē ir kaut kas līdzīgs beztiesiskam kalpones un elpojošas gumijas lelles aizvietotāja apvienojumam un ne vairāk? (Smadzeņu potēšanas (vai kastrēšanas) sekas, lai arī citā jomā, bija viegli saskatāmas arī sestdienas referendumā.) Vai latviešu zeltenēm, kurām neatkarīgi no akadēmiskās izglītības intelekts kopumā ir visai attīstīts, būs viegli saprasties ar no dažām dienvidzemēm nākušiem tipāžiem, kuriem izglītības trūkuma vai citu iemeslu dēļ ir acīmredzamas problēmas pat ar elementāru loģiku?

Vārdu sakot, ir visai pašsaprotams, ka vismaz teorētiski labākās izredzes šādai „starpnacionālai savienībai” ir tad, ja satiekas divu maksimāli līdzīgu mentalitāšu pārstāvji ar aptuveni līdzīgu intelektuālo „bagāžu”.

Taču arī tad joprojām atklāts paliek jautājums – vai divas atšķirīgas mentalitātes viena otru sapratīs? (Pat nerunājot par tautām, kurām t.s. „nacionālā līnija” ir izšķirošs faktors – aizvien ne mazumu ironijas izpelnās uzskats, ka armēņu ģimenēs sliktākā vēsts ir, ka kāds no bērniem dzīvi izdomājis saistīt ar gruzīnu un otrādi.) Vai netraucēs reliģiskie u.c. uzskati un aizspriedumi?

Lai gan veiksmīgi „starpnacionālo” attiecību gadījumi jau sen vairs nav tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, uz „eksotiskām” savienībām likmes noteikti neliktu.... Pieļauju, ka plašāk šis temats varētu tikt iztirzāts diskusijā....

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv