Smagāku un nopietnāku tēmu aprakstīšanai nepieciešams domas „apstrādāšanas” laiks, un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ideja prātā „briedusi” mēnešiem ilgi, bet tai „vāciņu uzlicis” TV sižets par attiecīgu tēmu...

Viņas no bērniem „atsakās” jau pirms dzimšanas. Nevis vienkārši izlemjot pēc iziešanas no dzemdību nama tos nodot savu radu vai jaunu audžuvecāku rokās vai pašrocīgi nolikt „silītēs”... Ilgi pirms svarīgā notikuma viņas kāpj „lidmašīnā”... Tikai nevis lidaparātā ar aviokompānijas logo uz sāniem, bet tajā krēsla – dzelžu konstrukcijā, kas atrodama ginekologu kabinetos... Aborts... Tas izklausās te kā lamu vārds, te kā sinonīms pastardienai...

Gan šīs medicīniskās operācijas (cik nevainīgi izklausās!) tiešā veidā skarto sieviešu, gan arī vīriešu attieksme pret to ir neviennozīmīga. Tomēr reizi par visām nolēmu par to šeit izteikties, labi apzinoties, ka riskēju izsaukt uguni savā virzienā gan no striktas tikumiskās aksiomas iemiesojošajiem katoļticīgajiem (no kuru daudzgalvainā pūļa arī man personiski ir zināmas „dievlūdzējas”, kas gatavas pēc kārtējās atbrīvošanās no potenciālā „bastarda” un nokāpšanas no „lidmašīnas” skriet pie dievgalda, lai nejustu ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus un vajadzības gadījumā būtu gatavas šajā konstrukcijā iesēsties vēlreiz), gan citiem šajos jautājumos savdabīgi principiāliem ļautiņiem.

Kādēļ izsaukt uguni? Jo neesmu abortu pretinieks un kategoriski nepiekrītu to aizliegumiem, par ko dažkārt publiskajā telpā ierunājas dažādi tiesību pseidoaizstāvji. Varbūt, ka daļēji taisnība ir tiem, kuri abortu pielīdzina slepkavībai, bet arī tas manu pārliecību nespēj mainīt, un arī „lidmašīnu” pacientes viņu rīcības dēļ nespēju nosodīt.

Kāpēc? Apsvērumi ir ļoti vienkārši – lēmums par pēcnācēja radīšanu ir jāpieņem pašiem cilvēkiem, uz kuriem tas tiešā veidā attiecas, nevis padomdevējiem no malas vai drukātiem priekšrakstiem. Bērni nozīmē konkrētu un nopietnu atbildību un vajadzības ja ne uz visu mūžu, tad vismaz uz turpmākajiem padsmit gadiem noteikti, un, manā skatījumā, lielāka bezatbildība par lēmumu par labu abortam ir jaunas dzīvības laišana pasaulē, labi apzinoties savu nevēlēšanos vai nespēju viņu audzināt. Jo, ja „jaunie vecāki” gaidāmo pēcnācēju uztver kā apgrūtinājumu (tajā skaitā objektīvu apstākļu dēļ), laimīgu bērnību runāt nebūs pamata... Bet apzinātu nelaimes vairošanu grūti nosaukt pat par bezatbildību. Tā robežojas ar noziegumu...

Šādā gadījumā alternatīvu nav daudz – audžuģimenes, bērnu nami vai papildinājums zināmā progresijā augošajam „ielas bērnu” baram, vairojot deklasēto elementu skaitu. Bet vai nav labāk, ja neizdevušos vecākus (vai vienu no viņiem) grauž vainas apziņa par to, uz ko viņi parakstījušies baltos virsvalkos tērpta personāla ielenkumā, nevis ja neveiksmīgas izsargāšanās vai vienkārši izlaidības sekas tiek pārnestas uz sabiedrības pleciem? Jautājums skarbs un nežēlīgs, bet diemžēl reāls...

Ir naivi cerēt, ka visu veiksmīgi varētu atrisināt abortu aizliegums, ko daži īpatnēji optimisti saskata kā drošu ceļu uz demogrāfisko sprādzienu (protams, naivi pieņemot, ka kvantitāte vienlaikus nozīmēs arī kvalitāti. Piemēram, Polijā abortu ir aizliegti, un kas no tā – ar pionierisku precizitāti tiek organizēti autobusi uz klīnikām citās valstīs, kur šāda „atbrīvošanās” nav aizliegta. Vai tas risina problēmu kā tādu? Vai poļu (un arī citu katoļu valstu) priesteri šī simboliskā aizlieguma dēļ var sist sev uz pleca un teikt, ka viņu zemē visi ir atbilstoši ticības diktātam dzīvojoši? Protams, ka nē.

Tā kā labākais, ko var paveikt organizācijas, kas sevi dēvē par dzīvību sargājošām, ir – lieku reizi mudināt izsvērt, vai aborts ir vienīgā izeja no situācijas un lēmums nav pieņemts pārsteidzīgi. Un ne vairāk, jo visus „nevēlamos” labdarības organizācijām neizaudzināt. Nekādi aizliegumi vai demonstrācijas te kardināli neko nemainīs. Tās gan mūsu platuma grādos, par laimi, ir pietiekami miermīlīgas atšķirībā no, piemēram, tām pašām ASV, kur protesti pret abortiem jau sen notiek citos mērogos. „Cīnītāji par laimīgām ģimenēm” savu attieksmi pauž, spridzinot klīnikas, ar beisbola nūjām ierādot vietu šī attiecīgā profila ārstiem un liekot „sulas paciņas” zem viņu automašīnām.

Cieņā pret visiem, kas domā savādāk, - 

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv