Par ko gan apcerīgām domām pārpildītajā gada nogalē vēl labāk parunāt, ja ne par mīlestību un vēlmi pēc tās? Runāt par dāvanu meklēšanu, iepirkšanos, eglīšu pušķošanu? Hmmm.... Svētki ar eglītēm, spīdīgajiem bumbuļiem, piparkūkām, svētku dziesmām nāk un aiziet, bet mīlestība gluži organiski ikvienam nepieciešama vienmēr.

Un nav pat svarīgi, vai runājam par vecāku mīlestību pret bērniem, vecvecāku mīlestību pret mazbērniem vai vienkārši mīlestību kā tādu, klasiskajā izpratnē – starp vīrieti un sievieti...

Allaž esmu bijis pārsteigts, cik ļoti mīlestības tēma tiek uzsvērta Ziemassvētkos un Valentīna dienā, it kā pārējā laikā to nevajadzētu. Nu, labi, plus vēl varbūt arī iepazīšanās gadadienā...

Šo teju deviņu mēnešu (zīmīgs skaits... :)) laikā, kopš visai regulāri sanācis iemaldīties un publicēties SK vidē, attiecību tēma šeit „locīta” un apspriesta krustu šķērsu – gan caur mīlestības prizmu, gan arī no citiem, visdažādākajiem skatu punktiem. Virtuālajās slejās notikusi villošanās gan par nevajadzīgu auklēšanos, sānsoļiem, kniebšanu sēžamvietā, dažādu nebūšanu pieciešanu, domstarpībām, intīmajām lietām utt.

Kāds tam visam sakars ar mīlestību? Vistiešākais! Teju katrā diskusijās izteiktajā viedoklī „starp rindiņām” salasāma vismaz nepieciešamība pēc tās vai arī jūtams prieks par tās esamību vai skumjas par tās zudumu. Var, protams, teoretizēt, ka pie visa var pierast, tajā skaitā pie dzīvošanas bez liela auto, divstāvu nama un citām „ekstrām”, bet, lai kā censtos pierast arī pie dzīves bez mīlestības, organiski vēlme pēc tās nekad nebūs apslāpējama, ja vien attiecīgo subjektu dažādu iemeslu dēļ nav piemeklējis trulums vai skārusi kāda vismaz viegla rakstura psihiska kaite, piemēram, ilgstoši pavadot laiku slēgta tipa iestādē.

Reiz kāds prātnieks mīlestību salīdzināja ar veselīgu narkotiku – lai cik reizes dzīvē tās dēļ nepiedzīvotu sāpes un vilšanos, neuzkāptu uz lauztu siržu maskēta grābekļa, izklīstot acupriekšā pašķīdušajām zvaigznītēm, mēs jau tiecamies saņemt nākamo „devu”... Nav tālu no patiesības – apdedzināmies no reizes uz reizi, bet neapstājamies... Līdz vai nu atrodam meklēto vai arī turpinām meklējumus visas dzīves garumā....

Iespējams, būtu vietā salīdzināt mīlestību ar elektrību – tās esamību izjūt relatīvi daudz mazāk nekā trūkumu. Lai vai kādas būtu izpausmes – rūpes ikdienā, pārsteigumi svētkos un īpašās reizēs vai nedaudz biežāk, mīļi vārdi, pieskārieni.... Tā teikt, mīlestība nav gaiss, bet bez tās dzīvot arī – nu, nekā... Tādēļ savā šī gada pēdējā blogā līdz ar sirsnīgiem sveicieniem visos gaidāmajos svētkos novēlēšu – esiet mīlētas! Jo tikai tā būsiet laimīgas.

Uz tikšanos jau Pūķa gadā!

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv