Tas neesot jautājums „vai?”, bet gan „kad?”... Proti, kad attiecības pārņems rutīna un ikdiena sāks kļūt garlaicīga kā akadēmiskā teātra repertuārs – celšanās no rītiem, diena darbā, vakarā atkal uz mājām, lai vakariņotu un atlikušās stundas līdz gulētiešanai nodirnētu pie televizora vai, pa pusei aizmiegot, bakstītos datorā saistībā ar kādu jaunu darba projektu...

Brīdī, kad vismaz vienam no abiem šķiet, ka ar attiecībām īsti labi vairs nav, pie visa tiek vainota rutīna, bet diezin vai tik vienkārši bija, ka šī, maita, piezagās, tupēja zem atvērta loga vai lūrēja pa pusatvērtu durvju spraugu, lai izdevīgā brīdī uzbruktu un nesen tik laimīgo un piepildīto pāri nogāztu garlaicības nokdaunā.

Bet, ja tā padomā, arī iepazīšanās sākumposmā taču bija ikdiena (kaut vai katram sava) un darbs (iespējams – daudz darba, kā tas šajos laikos ierasts), bet attiecības no tā necieta ne mazākajā mērā – atradās ij laiks, lai „palaistu” jaunus projektus, ij izdoma, lai ar ziediem, romantiskiem randiņiem vai interesantiem pārsteigumiem iepriecinātu otru pusīti.

Kas mani vienmēr pamatīgi pārsteidz – ka dažāda kalibra teorētiķi attiecības cenšas iedalīt „rožaino briļļu” periodā un „pēc tā”; attiecīgi – kad vīrietis mīļoto cenšas pēc iespējas biežāk iepriecināt un kad jau uzskata, ka to vairs nevajag darīt. Tātad no šādas „loģikas” izriet, ka attiecību sākumposms (aplidošana – pastiprinātas uzmanības izrādīšana, dāvanas, romantiski vakari kafejnīcās vai restorānos, izbraucieni utt.) tiek pielīdzināts caurlaidei uz kopdzīvi ar izredzēto, bet, kad saņemta atslēga un uz palikšanu nokļūts ārdurvju iekšpusē, pienāk laiks laiski izstiept rumpi uz dīvāna televizora priekšā un gaidīt aptekalēšanu?

Līdz ar to kopīgi netiek gatavotas vakariņas, visus mājās darāmos darbus atstājot sievietes ziņā, nav nekādu sarunu par attiecībām, arvien trūcīgāk paliek ar dažādām mīļuma izpausmēm... Tas šķiet traģikomiski, bet laikam jau vismaz deviņos gadījumos no desmit šī teorija īstenojas arī dzīvē. Kādēļ?

Manuprāt, tieši iepriekš minētā „teorētiķu” stereotipu dēļ! Jo principā arī pēc t.s. rožainā perioda nekas, pilnīgi nekas netraucē otru pusīti iepriecināt ar ziedu pušķi, kādu kārumu, pasākuma apmeklējumu, interesantām sarunām, pikantu nedēļas nogali kādā viesu namā ar pirtiņu vai džakuzi utt.!

Un nevajag attaisnoties, ka darbs tik ļoti nogurdina, ka brīvdienās vai vakaros nekur negribas doties! Ja grūti pakustēties, pēdējais laiks pievērsties sportam, nomest pāri jostai pārkārušos „trolejbusu” un atbrīvoties no citām pirmskrīzes vecuma tizluma pazīmēm! Nav ko prātot, ka viena vidusmēra izklaide liegs veikt kārtējo līzinga maksājumu par auto un nevarēs vairs savilkt galus – rocībai atbilstošs atpūtas pasākums nevienu badā un ūtrupē vēl nav iedzinis! Bet, ja tomēr šķiet, ka parādu nasta uzkrauta par smagu, un kuru katru brīdi pie durvīm klauvēs tiesu izpildītājs, var izlīdzēties arī ar romantisku pastaigu brīvā dabā, mežā – prom no komfortablajiem auto sēdekļiem un mājokļa pansijas, kur kā ikdienas „majaks” auru burtiski „čakarē” mūždien ieslēgtais, vietā un nevietā vāvuļojošais televizors.

Ilgi attiecībās nav bijis nekā krāsaina? Sagādājiet otram pārsteigumu, romantiskā gaisotnē neikdienišķi izdekorējot guļamistabu un sarīkojot kaislīgu vakaru kaut vai ar pikantām bildēm (atsauciet atmiņā laiku, kad tā nevarējāt vien sagaidīt, kad būsiet guļamistabā erotiskā pustumsā!; vietā atcerēties jociņu, ka šausmīgi daudz naudas izdodam par drēbēm, lai gan patīkamākos brīžus pavadām bez tām... :)). Ja iespējams, sarīkojiet randiņu, tiekoties netipiskā vidē un dodoties uz tādu brīvā laika pavadīšanas vietu, kur ne reizi (vai vismaz ļoti sen) nav būts – peintbols, izbraucieni ar kartingiem, izjādes ar zirgiem utt. – iespēju ir papilnam!

Attiecību izkrāsošana ir pašu rokās, bet galvenā krāsa būs tā sajūta, kas mājo pakrūtē. Ja tur būs iezadzies pārāk daudz pelēku un neizteiksmīgu toņu, var nākties meklēt kāda „attiecību gleznu profesora” palīdzību attiecīgā konsultāciju kabinetā...

Bet, ja nu tomēr kāds no pāra izdomā, ka labākā izeja no rutīnas ir pa sānsoļu celiņu, otram atliks vien mierināt sevi ar domu, ka cilvēku pārveidot nevar, tāpat kā vecai sēžamvietai piešūt jaunas kājas... :) Nāksies vien visu izsāpēt un dzīvot tālāk, ķeroties pie jaunas gleznas.

Patīk vai nē, bet dzīve taču nav rožu dobe!

Ar novēlējumu, lai tāds brīdis nepienāktu, 

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv