Darījumu attiecības šķiet civiltiesisks jēdziens, bet kā vērtēt situāciju, kas vienkāršoti raksturojama ar trim vārdiem „attiecības kā darījums”?

Jautāsiet – vai tad tā arī mēdz būt? Mēdz gan, un kā vēl. Turklāt te runa ir nevis par attiecībām uz pāris stundām vai vienu nakti, ko aktīvi un visos gadalaikos pret dažādu atlīdzību piedāvā senākās profesijas pārstāves, bet parastu (vai pat prastu) bartera principu ikdienā – tu man, es tev.

Allaž kaut kā bijušas neizprotamas prātulas, ka „attiecības jebkurā gadījumā uzskatāmas par darījumu”, jo „tāpat viens otram kaut ko dod un no otra kaut ko saņem”, gūstot abpusēju labumu. Šāds uzskats nez kādēļ saistās ar neatgriezenisku lietu, dzīves, uzskatu, domu, vērtību (tajā skaitā svētu) u.c. konvertāciju brīvi maināmā valūtā, par ko lielveikalā iegādāties dienišķo desu vai pie kluba bāra letes ieliet sevī kokteili, un ne vairāk.

Pāris vārdos par to, kā radās doma par tēmu „attiecības kā darījums”. Reiz, vēl pirms „treknajiem gadiem”, iegadījās patrāpīties pa vidu diskusijai, kurā kāda tolaik vēl neprecēta latviskas izcelsmes daiļā dzimuma būtne stāstīja, ka izdomājusi turpmāko dzīvi saistīt ar kādu ārvalsti. Ne jau aiz lielas patikšanas pret citām kultūrām vai intereses par ievērojamām vietām, bet tieši tādēļ, ka ārzemēs esot vieglāk atrast (ja ne biezu, tad) „pārtikušu veci”, kurš aizvedīs līdz altāram. (Vārdu sakot, ārzemnieki pēc definīcijas ir labāk nodrošināti...) Turklāt „jāvārds” būšot atkarīgs ne jau no (vienpusējas vai abpusējas) mīlestības un tamlīdzīgām stagnātiskām muļķībām, primārais un noteicošais būs tas, „ko viņš man piedāvās”. Savukārt tieši ārzemju baņķieri esot tie, „par kuriem varot vien sapņot” – ārzemnieki, ar allaž pilniem maciņiem utt....

Pats interesantākais, ka „diženais” dzīves plāns, izrādās, pirms dažiem gadiem vismaz daļēji ir piepildījies. Laulātais – ārzemnieks, pašai ārzemju uzvārds un arī atvase, kuras ievērojamākās priekšrocības neapšaubāmi būs vismaz divu valodu prasme jau no pirmajiem dzīves gadiem un iespējas izaugt civilizētākā sabiedrībā par šejienes.

Minētajam gadījumam gan mēdz būt arī savdabīgi paveidi, kuros „darījuma” pazīmes ir redzamas vēl skaidrāk – viņa viņam sevi, viņš viņai – nodrošinātu sadzīvi ar pieklājīgu „mēnešalgu”. Kāpēc nepārdoties, ja cena apmierina, vēl jo vairāk – ja perspektīvas tuvas nullei...

Var būt arī vēl savādāk, vēl nepatīkamāk. Ģimenē, ko pirms ciktur gadiem veidojuši divi tolaik sevi ar mīlestības saitēm savienojuši cilvēki, kuri līdzās kopdzīvei attīstījuši savu uzņēmumu, ar laiku pāri paliek... tikai kopīga atvase un bizness... Formālas saistības un formāli pienākumi.... Abi laulātie pat nedzīvo atsevišķās istabās, kopīgi rūpējas par mājsaimniecību un audzina bērnu, bet... vairāk nekā kopīga abiem arī nav...

Vai bērni un kopēja „saimniecība” ir pietiekams iemesls, lai formāli pagarinātu oficiālās laulības stāžu, faktiski šo institūtu nomainot pret darījumu attiecībām (privātās, kas zina, veidojot no darba un „ģimenes dzīves” brīvajā laikā), kā papildu ieguvumus saņemot arī „mieru mājās”, jo nav jādala manta, bērni, saistības, kas lielākajā daļā šķiršanās procesu ir neizbēgama parādība?

Un, galu galā – vai attiecībās, kas veidotas un vairāk vai mazāk mākslīgi uzturētas kā darījums, tiešām nes laimi?

 Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv