Neliegsimies jau, sievietēm tiešām nav viegli... Īpaši tad, ja dzīves ceļi (kaut vai lielgabalšāviena attālumā no altāra) krustojas ar kādu tipāžu, kas dzīves materiālo pusi nolicis visnotaļ dziļā plauktiņā. Jo ne „treknu” algu, ne uz kredīta iegādātus jaunāko tehnoloģiju krāmus viņam vienkārši cilvēciski... nevajag...

Cik gan trauksmainajos deviņdesmitajos nav dzirdēts, kā pieredzējuši, zinoši un varoši darbinieki no likumsargāšanas struktūrām bariņiem vien devās uz banku juridiskajiem un drošības dienestiem, lai beidzot mājās nestu piecas, desmit vai ciktur reizes vairāk naudas un sievai beidzot nebūtu jāstaigā biksēs tikai tādēļ, ka ar policista algu nepietiek zeķubiksēm!

Tomēr netrūka arī tādu azartisku sava darba fanātiķu, kuru aicinājums bija „attīrīt gaisu” no krimināliem elementiem, nevis cipars, kas attiecīgajā ailē redzams algas dienā. Sak, labāk par mazāku summu ar interesi, nekā sakostiem zobiem lielākas naudas dēļ... Viņi palika ar uzplečiem un visu no tā izrietošo – paplānu maizes šķēlīti, jo trīs vai četru cilvēku ģimenei pēc visiem komunālnorēķiniem pārtikai vairāk par pusotru latu dienā nekādi nesanāca...

Ko iesāka šo „fanātiķu” otrās puses? Protams, lielākā daļa samierinājās ar to, kā ir, un ne mirkli neaizmirsa, ka „tāds nu viņš ir” un „vīriešus taču nevar izmainīt” (kas, starp citu, ir pilnīga taisnība – ja nu kāda to vēl nezina; jo sevišķi, ja runa ir par ļoti principiālajiem! :))...

Kā neliels prieciņš palika viens lepns izgājiens vakarkleitā oficiālā darba ballē Policijas dienā, bet ārpus tā – dzīve taupības režīmā, tālruņa zvani naktīs un tamlīdzīgas „ekstras”... Jā, un vietā atgādināt, ka tolaik vēl ģimenes ikmēneša bilances „nespieda” kredīti, līzingi un tamlīdzīgi šīs dzīves modernisma apliecinājumi.

Līdzīgi ir ar „fizmatiem” un „procesorgalvām”, kas, studiju laikā smadzenes pārvērtuši binārā mehānismā, itin mierīgi varētu vadīt savas dienas kādā lepnā kredītiestādē, kalt biznesa plānus, monitorēt datortīklus, programmēt interneta lapas utt. Bet nē, tas neinteresējot, un tā vietā, lai kādā „biezā” struktūrā teju vai „grābtu naudu lāpstām”, speciālists izvēlas... piemēram, mācīt matemātiku un datoru gudrības kādā necilā mazpilsētas skolā... Automātiski atalgojuma līmenim piesaistot arī dzīves līmeni...

Ko no tā secinām? Ir vēl pasaulē arī „idejas fanātiķi” (daudz gan vairs tādu neesot atlicis), kas vienlaicīgi kļūst arī par milzu pārbaudījumu savām otrajām pusēm, un te var visā krāšņumā pārbaudīt, vai apliecinātā mīlestība nedziest, ja galds nav pārāk bagātīgi klāts... Nav grūti iedomāties, ka atbilde ne vienmēr būs labvēlīga...

Varētu jautāt – kas tad liek „neatkāpties no sava” un art nepateicīgo lauciņu ar pieticīgu maizes doniņu azaidā? Pieļauju, ka šeit kā dzinulis nostrādā daudz apspriestais vīrieša – mednieka instinkts, azarts... galu galā – tas pats jau minētais princips... Ko šādā gadījumā iesākt „fanātiķu” sievām un mīļotajām? Ieteikums ir tikai viens – pieņemt kā pašsaprotamu vai mukt, ko kājas nes (alias „take it or leave it!”)...

P.S. Aprakstītais patiešām ne reizi vien pieredzēts reālajā dzīvē. Ja kāda no lasītājām konstatēt sakritību ar reālām personām un notikumiem, ar to arī apsveicu šīs ziemas aukstākās nedēļas sākumā! :)

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv