Viena stunda savai dvēselei

Domāju, ka nemaz nekļūdīšos, apgalvojot, ka vairums cilvēku ir pārliecināti, ka viņu fiziskais ķermenis ir viņi paši, ka nav nekā cita, ka dvēsele un gars ir izdoma,  radīta vientiešiem, un tas, ko pieprasa ķermenis – svēta lieta.

Ka to, ko grib viņu prāts, tā tam būs būt.Un tad nu skrienam, plēšamies un stresojam, un visādi citādi mēģinām apmierināt sava „kunga” (ķermeņa) nebeidzamās prasības. Bet vai no tā esam laimīgākas kļuvušas? Iegūstot kāroto lietu, „laime” pēkšņi pazūd kā nebijusi. Un mūsu prāts jau kaļ nākošo „laimes atslēgu”. Un tā visu dzīvi.

Tā ir tipiska rietumu cilvēka domāšanas un pasaules uztveres izpratne. Tai seko nebeidzamā dzīšanās pēc materiālās pasaules labumiem un priekšrocībām, kas visbiežāk cilvēka evolūciju noved strupceļā, lai arī viņš šķietami daudz dzīvē sasniedzis – karjera, ģimene, sociālais stāvoklis.

Tā ir kā riņķošana pa apli, un tā noteikti nav evolūcija. Un tas tāpēc, ka cilvēki neizprot, ka cilvēku nosacīti var iedalīt personībā un individualitātē. Personība ir viens konkrēts iemiesojums, kamēr individualitāte veidojusies no daudzo personību uzkrātās pieredzes, kā labās, tā sliktās.

Austrumu cilvēkiem atšķirībā no rietumniekiem nav šaubu, ka personība ir tikai kārtējais ceļa posms, lai daudzu dzīvju rezultātā atgrieztos pie Pirmssākuma, pie Radītāja. 

Šo tēmu nevar ietvert pāris teikumos. Jo katram no minētajiem terminiem var veltīt veselu referātu. Kamēr šī konkursa tēma : dvēsele un iekšējais „ES”.

Tā kā lasu un praktizēju ezotēriku, tai skaitā Dzīvo Ētiku jeb Agni Jogu, tad saskaņā ar to, dvēsele un iekšējais „Es” ir viens un tas pats, tikai viens to sauc par dvēseli, cits par iekšējo „Es” jeb iekšējo cilvēku, cits par sirdsbalsi vai sirdsapziņu. Pareizāk gan būtu teikt nevis iekšējais „Es”, bet gan Augstākais „ES” vai zemākais „es”.

Un tomēr nevajadzētu jaukt sirdi un dvēseli, tai katrai ir savas funkcijas. Bet tagad ne par to.

Cilvēka Augstākais „ES” parasti „guļ”. Tikai tad, kad sākam aizdomāties par eksistenciāliem jautājumiem – dzīves jēgu, Visumu, kad mūs vairs neapmierina esošā dzīve, kad karjera, sociālais stāvoklis, materiālā labklājība kļūst vienaldzīga , kad saprotam, ka pašas esam nepilnīgas un sākam mainīt sevi, nevis citus, ka NOTEIKTI ir KAUT KAS, kas Visumā nosaka lietu kārtību un notikumus miljardiem gadu garumā, tikai tad var uzskatīt, ka dvēsele sāk „mosties”.

Tomēr mēs pagaidām nespējam sadzirdēt savu Augstāko „ES”, tas izpaužas vien smeldzīgas neapmierinātības veidā un ilgās pēc savādākas dzīves. Lielākā daļa pat nesaprot, kas ar viņiem pēkšņi noticis. Viss bija TIK labi, un pēkšņi – kaut kāda iekšēja smeldze…Bet lai pa īstam izdzirdētu savu „ES”, nepieciešams garīgi pilnveidoties. Bet tas ir pats grūtākais, kas cilvēkam jāizcīna.

Dvēsele ir mūžīga, tā izveidojusies kopā ar garu. Ķermenim pametot Zemi, dvēsele ar dzīves laikā uzkrāto pāriet citos enerģētiskajos slāņos – vispirms astrālajā, pēc tam smalkajā pasaulē, kurām arī ir ļoti daudz līmeņu. Tur tā apstrādā iemiesojumā iegūto pieredzi, lai pēc tam no jauna atgrieztos uz zemes, ar kādu konkrētu uzdevumu.

Un tagad pats galvenais.

Dāmas!

Vai dvēselei ir vajadzīgs 5.kurpju pāris, jaunas rotaslietas, jaunas mēbeles un vēl krutāks dzīvoklis un mašīna, romantiskas vakariņas, vaksācijas, pedikīri, manikīri, našķi, garšīgs ēdiens, šampanieša glāze, draudzeņu sabiedrība, SPA, tukša pļāpāšana un laika izšķiešana, mierīga, bezrūpīga dzīve, sieviešu žurnāli par neko vai par tā saucamā „sabiedrības krējuma” dzīvi un utt.?

Vai jūsuprāt, ņemot vērā dvēseles mūžīgumu, tās tiekšanos uz atbrīvotību (tikt vaļā no prāta važām), to var interesēt tādas lietas kā mūsu nerimtīgās vēlmes pēc materiālām lietām, masu mediju uzspiestie dzīves standarti? Vai to iegūšana var darīt laimīgu dvēseli jeb tomēr ko citu?

Esmu pārliecināta, ka katrai no jums ir bijusi saskare ar sirds prieku, laimi un mieru, kad nesavtīgi esat kādam palīdzējušas, kad kādā neskaidrā vai divdomīgā situācijā izdarīta pareizā izvēle. Un tas ir pavisam cits prieks, nekā tas, kas seko pēc materiālo lietu iegādes. Un tā esat rīkojušās ne jau prāta ietekmē, bet uz to mudinājusi dvēsele. Jo tikai dvēsele un sirds nedomā par sevi (toties ar uzviju to dara prāts), bet par to, kā palīdzēt citiem.

Jo vairāk lietu ap mums, jo vairāk piesaistām sevi šai pasaulei, jo grūtāk no tā visa šķirties. Tas viss ir tikai astrāla, zemākā „es” un mentāla (prāta) iegribas. Bet tiem nekad nebūs gana, kamēr ļausim viņiem būt noteicējiem pār savu dzīvi, kamēr ļausim pārejošajam triumfēt pār mūžīgo.

Ezotērika nenoliedz materiālo un neaicina visu atdot citiem. Cilvēkam var „piederēt” ļoti daudz, bet viņš nedrīkst būt atkarīgs no šīm lietām, tās nedrīkst pār viņu valdīt. Un tomēr mērenība ir visa pamatā. Mērenība jeb zelta vidusceļš. Tas nozīmē – ne vairāk, cik tev patiesi nepieciešams.

Mēs nekad nezinām,  kurā brīdī mūsu dvēsele par sevi atgādinās, tai nav noteikta pamošanās termiņa – ne laika, ne gadalaiku, ne vietas ierobežojuma. Tad, kad vienā brīdī sevī sajutīsi smeldzīgu noskaņu, ka tevi vairs neapmierinās ne pašas dzīve, ne apkārtējā dzīve, redzot, cik tajā daudz ciešanu un maldu, kad sāksi aizdomāties par to cēloņiem (un tās nebūs acumirklīgas sajūtas, bet paliekošas), vari būt droša – tava dvēsele ir pamodusies. Un tikai no tevis pašas atkarīgs, atbrīvot savu dvēseli no cietuma, kas to ieskauj vai nē. Tas nav viegli.

Ezotērika uzskata, ka galvenā un lielākā cīņa ir cīņa ar sevi. Tikai tas, kas uzvarējis sevi, savu zemāko „es”, ir īsts Varonis.

Mēs visu laiku skrienam, nodarbojamies ar materiālo lietu iegūšanu, fiziskā ķermeņa apmierināšanu. Tam laika pietiek. Un meklējam attaisnojumu, kāpēc laika nepietiek citām svarīgākām lietām. Bet cik laika veltām, lai ieskatītos sevī – dziļi un patiesi , bez glaimošanas sev? Lai klusumā un mierā, vai pie dabas – saulainā, lietainā jeb miglainā dienā, zvaigžņotā naktī, vai savā pilsētas dzīvoklītī bez steigas veidotu dialogu ar vērtīgāko, kas mūsos ir?!

Padalieties savā pieredzē, meklējumos un atradumos!

rudace