Mūsu mājas pagalmā dzīvo 2 minči – mamma un bērniņš, kas piedzima aptuveni pirms 3 mēnešiem.

Turpat dzīvo arī putni – baloži, zvirbuļi, vārnas, kaijas u.c. Mūsu mājas iedzīvotāji ir iekārtojuši minču barotavu un atvēruši lūku mājas pagrabā, lai lietainā vai aukstā laikā kaķiem būtu patvērums. Uz šo barotavu regulāri arī piestaigā gudrās vārnas, bezbailīgās kaijas, ašie zvirbuļi un dumjie baloži.

Mūsu ģimenes paradumos ietilpst piebarot šos dzīves pabērnus ar sauso barību.

Šodien, atbraukusi no darba, pamanīju, ka mazais kaķu bērns tup blakus kaimiņa mašīnai. Piegāju klāt, taču šis palīda zem mašīnas, jo bailes no lielā, divkājainā, nezināmā cilvēka ir stiprākas par ziņkārību. Es pietupos un paskatījos zem mašīnas. Un tur es ieraudzīju divas mazliet nobijušās gaiši zilas actiņas, kas ar neuzticību raugās manī. Es piecēlos un ar skatienu meklēju kaķu mammu, taču nekur to nevarēju ieraudzīt. Pienāk taču brīdis, kad mūsu vecāki mums dod vairāk vaļas, un mēs paši sākam spert patstāvīgus soļus šajā pasaulē. Diemžēl dzīvniekiem šis brīdis pienāk ļoti ātri, kad jāsāk rūpēties pašiem par sevi… Piegāju pie savas mašīnas un paņēmu kaķu barības maisiņu.

Nez vai tāds mazs varēs kaut ko apēst, bet mēģināts nav zaudēts un devos sameklēt minci. Izrādījās, ka viņš vēl joprojām tup turpat. Nobēru sauju kaķu barības un paspēru pāris soļus nostāk, lai mazais kunkulītis nesabīstas pavisam un pagaršo šos kraukšķus. Kā par brīnumu mazulis droši pietecēja klāt un sāka kārtīgi grauzt, pat neskatoties uz to, ka šim laikam tikai vēl piena zobiņi. Es pasmaidīju…

Pēc pāris minūtēm parādījās kaķu mamma, tāda laiska un samiegojusies. Piegāju viņai klāt (starp citu, viņa mūs – barotājus, atpazīst pēc balss, soļiem), šī, izslējusi asti, skatās manī ar savām zaļajām acīm un ik pa brīdim miedz ar vienu aci. Lūk, tāda mums ir koķetīga dāma! Nobēru arī viņai sauso kaķu barību un pakasīju aiz auss. Viņa novērtēja, ka tas varētu būt lielisks launags, un nesteidzīgi sāka grauzt.

Tai brīdī ar vienu acs kaktiņu uztveru tumšu ēnu. Izrādās, ka lielais vārnis ir ieraudzījis, ka kaķi ir tikuši pie barības, nolaidās no jumta un apstājās aptuveni metru no mazā kaķēna (cilvēkus viņš vispār neņem galvā). Ar pāris lēcieniem viņš pielaižas tuvāk mazulim, bet gluži nākt klāt un ēst no vienas čupiņas viņš neplāno. Tai pat laikā kaķēns ir aizņemts ar barības notiesāšanu. Vārnis soļo no vienas puses uz otru un it kā nezina, ko iesākt – it kā tas ir kaķis, bet maziņš, vai tas tiešām ir droši???

Es atvēru kaķu barības maisiņu un nometu pāris kraukšķus vārnim. Šis cēli piesoļo klāt un uzlasa. Melnās actiņas spoži mirkšķinādams, viņš skatās uz mani un it kā saka: „Paldies, man garšoja! Vai var dabūt vēl?” Paeju malā no kaķiem un noberu arī vānim, taču tai brīdi no jums „nokrīt” negausīgie baloži, un vārnim jau ir konkurence.

Ne velti dzīvē ir sakāmvārds: „Kas pirmais maļ, tas pirmais brauc!” Taču rezultātā visi bija paēduši un gandarītiJ

Lūk, šādi mana dvēsele šodien (un arī citas dienas) līksmoja par iespēju palīdzēt tiem, kas par sevi nevar parūpēties un visticamāk nonākuši uz ielas, pateicoties divkājainajam „radības kronim”!

Kā jūtas Tava dvēsele?