Šorīt pamodos agri, ap 05.00. Izgāju uz lieveņa. Visapkārt bieza migla, tik bieza kā vate. Sajūta dīvaina, šķiet, pastiepšu roku un noķeršu miglas strēmeli.

Atgriežos istabā savās lauku mājās un devos pie miera, lai sāktu jaunu dienu nedaudz vēlāk.

Pamodos pēc pāris stundām no tā, ka istabā bija ielavījies rīta saules stariņš. Un nu šis draiski dejo man pa seju un dzen projām uzmācīgo miegu. Es piecēlos un pabāzu galvu pa aizkara spraugu. Redzu, ka ainava ir pavisam mainījusies – saulīte staigā pa zemes virsu, putni priecīgi lēkā no viena zara uz otru.

Piecēlos, padzēru rīta kafiju un paēdu sātīgas brokastis. Nu es biju gatava doties jaunos varoņdarbos :)

Tā kā vecāki bija plānojuši jau pirms pusdienām doties atpakaļ uz Rīgu, izmantoju stundu nedaudz aizmirstai nodarbei – fotografēšanai. Savulaik mans mīļotais vīrietis bija uzdāvinājis profesionālo fotoaparātu, lai es varētu pilnveidot savas spējas šai mākslā. Biju pat iegādājusies un izlasījusi amerikāņu grāmatu angļu valodā, lai varētu eksperimentēt. Un nu bija pagājis  gads, kopš nebiju staigājusi, baudījusi dabu un nodevusies fotomākslai. Šoreiz, braucot uz laukiem, biju paspējusi paķer līdzu fotoaparātu ar domu, ka noteikti jāatsāk šī nodarbe, kas dvēselei sniedz tik lielu gandarījumu.

Izgāju uz mājas trepēm. Ārā iestājusies īsta atvasara, skati ir tik spilgti rudenīgi, ka pat grūti iedomāties vietu, no kuras uzsākt foto sesiju. Lēnām devos pār lauku uz ezera pusi. Ūdens ir tik rāms kā spogulis, kokos ne vēja pūsmiņas, vien ūdensrožu lapas līgani peld pa ūdens virsmu. Dodos atpakaļ pa lauku. Paveru skatienu debesīs, tur neviena mākonīša. Nolaižu skatienu zālē un ieraugu īstu brīnumu. Starp rudens zāles stiebriem kā sudraba diegi stiepjas zirnekļu austi tīkli. Viscaur, un visa pļava pilna ar rasas lāsēm un šiem kukaiņu pasaules radītajiem mākslas darbiem.

Es apstājos, meklēdama pareizos režīmus, un tik fotografēju un fotografēju. Kur tik skaties, visur tāds skaistums, ka dvēsele līksmo. Domāju, kur tik maza dzīvība kā zirneklītis var radīt tādu mākslas šedevru? Protams, mums katram ir sava izpratne par to, kas ir māksla un kas ir skaisti, taču jāatzīst, ka dabā viss, ko rada dzīva būtne savā dabiskajā veidā, ir unikāli.

Dodos tālāk, uzduros celmam. Stāv šis ugunskura vietā kā tāds sadudzis vecītis. Un re, viņam ir pasažieris – piepes kundze!

Laikam es tā varētu staigāt fiziski un dvēseliski ļoti ilgi, ja vien nebūtu jāatgriežas pilsētā... Un atkal es nonāku pie sava iepriekšējās dienas secinājuma, ka viena no manas dvēseles miera ostām ir lauki, un atsākt darīt lietas, kas man sagādā tik lielu emocionālu gandarījumu, ir nepieciešams, lai atrastu līdzsvaru starp savu fizisko un dvēselisko veidolu.