Mana pirmā doma, tikai stunda??? Tas ir maz... ļoti maz.

Padomāju, patiesībā, man jau sen ik pa laikam patīk nolīst kaut kur vienai un veltīt laiku domām, sapņiem, sev. Dvēseli pilnveidoju ar dažādām lietām pārsvarā dabu un tās skaistumu, jūru un baznīcu...

Sēžot jūras krastā gūstu enerģijas lādiņu, liekas, ka jūra mani spēj nomierināt pat vētras laikā. Patīk baudīt stipro vēju, jo viņš no manis izpūš ārā visu negatīvo, dusmas un bēdas... Pēc šādas pastaigas ļoti viegli ir sakārtot domas un reizēm pat atbildes uz dažādiem jautājumiem man top skaidras.

Dabas skaistumu ķeru ik mirkli, divas varavīksnes viena blakus otrai, vai nav brīnumaini? Atceros, ka šī diena man bija samērā bēdīga, pastaigas laikā parādījās šis skaistums, sāku smaidīt un sajutos labāk.

Mazs, it kā necils ziediņš, bet tik ļoti skaists. Viss atkarībā kā uz to paskatās. Pateicoties tam esmu iemācījusies cilvēkus nevērtēt pēc izskata, bet iemācīties ieklausīties un savā dzīvē ielaist tikai tos, kas man ir tuvi, varētu pat teikt tuvi manai dvēselei...

Un baznīca, tas ir kaut kas ļoti personisks un intīms, jo tur dodos varbūt, ka pat ļoti maz, bet kad aizeju, tad sēžu un runājos ar Dievu, šīs sarunas ir kas īpašs, tīrs un patiess, bet tas nu gan ir katram pašam jāizjūt...