Šodien beidzot biju sēņot, esmu kā traka uz sēņošanu, man tas process ļoti patīk.

Bija burvīgs rīts, ārā vien + 4 grādi, bet saule jau smuki spīdēja caur kokiem. Mežā bijām jau pirms astoņiem, tā kā diezgan ātri bija jāatgriežas Rīgā, tad nu nekur tālu nevarējām braukt, un tas protams ļoti žēl, jo sēņojot jutos, kā pastaigājoties pa lielveikalu, sēņotāji ka biezs. Neskatoties uz to, ka nebijām vienīgie šajā mežā, salasījām savus groziņus pilnus un tas vien liecina par to , ka sēnes šogad IR!!

Nu lūk, un līdz ar to man radās iespēja arī izpildīt projekta „stunda sev” uzdevumu. Atbraucu mājās, sašķirojām sēnes, sev paņēmu baravikas un gailenes, drauga mammai atdevu pārējās. Draugam bija jādodas uz spēli, palikām ar Jēkabu divatā, domāju, ko lai iesāk ar tām sēnēm, jo parasti tās tikai esmu lasījusi ne gatavojusi. Tad nu tiku instruēta pa telefonu. No baravikām vārīju zupu un no gailenēm taisīju mērcīti. Man tas bija liels varoņdarbs, jo es ēst netaisu, vienmēr ēdienu sabojāju, bet ar nelielu palīdzību tiku galā pat ļoti labi un uztaisīju šos abus ēdienus. Diena super izdevusies, pusdienās un vakariņās būs manis sarūpēti un manis gatavoti ēdieni, vai nav kolosāli… 

Varbūt biežāk būs jāsāk gatavot, jo tas patiešām ir interesanti, protams, ja sanāk, un liels bonuss ir tas, ka ja pati taisu, tad virtuve pēc tam nav kā karalauks, jo paralēli mazgāju traukus un visu novācu, kad draugs taisa, tad gan ir ko noņemties pēc tam vācot, jo mums ir noruna viņš gatavo, es savācu.

Eksperiments izdevies!