Šodien ir brīnišķīga un saulaina diena, īsta atvasara.

Sakarā ar to, ka vasara māj mums ardievas un arī atvaļinājumu laiks daudziem kolēģiem ir beidzies, darba pamazām kļūst aizvien vairāk un vairāk… Sēžot pie datora un cītīgi rakstot kārtējo e-pastu, secināju, ka esmu nostrādājusi visu rīta cēlienu, galvu nepacēlusi un beidzot ir laiks uztaisīt pauzi.

Daudziem kolēģiem pusdienas pārtraukums izpaužas, drudžaini aizskrienot uz tuvāko kafejnīcu, lai ātri, ātri apēstu kādu kartupeli ar gaļas gabalu un atgrieztos pie sava darba. Un tā darbs mūs „noēd”…

Taču es šodien izdomāju veltīt 1 (ar astīti) stundu savai dvēselei, sakārtojot domas, kas šaudās pa galvu, izvēdinot matus, ieelpojot gaisu un paskatoties rudenīgajās, gubu mākoņu pilnajās debesīs.

Izejot no darba, mērķtiecīgi devos uz Iļģuciema maiznīcu. Paķēru pāris gardās bulciņas un pudeli Coca-cola un devos uz Vērmaņdārzu.

Ienākot dārzā, dzirdamas bērnu čalas, ielas muzikantu sērīgās melodijas, putnu čivināšana, pieaugušo sarunas, koku lapu šalkoņa – šķiet, te ir pavisam cita pasaule! Aizgāju līdz brīvdabas estrādei. Tur vēl joprojām stāv norobežojumi kopš vasaras sezonas, kad te vakaros bija brīvdabas teātra uzvedumi. Apsēdos uz viena no soliņiem koku paēnā un baudīju savas pusdienas. Vienīgie, kas par mani izrādīja interesi, bija baloži un zvirbuļi. Sēdēju un vēroju debesis, kokus, garām slīdošos cilvēkus un putnus, un domāju – cik labi, ka mūsu galvaspilsētā vēl joprojām ir pāris apzaļumotas vietas, kur kaut uz stundu var aizbēgt cilvēka dvēsele, lai atpūstos, atgūtu mieru, harmoniju un līdzsvaru :)

Gucci123