Kaut arī no rītiem jau jūtams rudens drēgnums un tumšzaļos zāles stiebrus rītos klāj sudrabainas rasas lāses, atgādinot, ka arī rudenim ir sava neatkārtojamā burvība, mazliet tomēr vēlos aizvērt acis un pakavēties vasaras atmiņās. Vēlreiz un vēlreiz izdzīvot sajūtas, atminoties smaržas, skaņas,  vēja pieskārienus...

Vakars, kurš pavadīts bezrūpīgi tērzējot par lielajām un mazajām dzīves patiesībām.

Trakas dejas slapjajā un rasas pilnajā zālē, tumsai iestājoties, bet pēc tam...sākās tā īpašā stunda - maģiskās 60 minūtes, kad izdevās sevī uzsūkt visu vasaras nakts enerģiju un sajust sevī elpojam Visumu.

 ... vienkārši iekrītu rasas pilnajā zālē, pat nedomājot par to, kādas šajā brīdī paliks manas spilgti baltās bikses vai gaiši oranžā jaciņa. Tādiem sadzīves sīkumiem vairs šajā mirklī nav nozīmes. Un tad, sajūsmas saucieniem uz lūpām man piebiedrojas māsa un vēl daži trakie dejotāji.

Un mēs visi guļam zālē, veramies naksnīgajās debesīs, kuras no vienas debespuses iekrāso saulrieta sārtie toņi, bet pretējā pusē jau redzams, kur saule atgiezīsies no rīta. Un pēkšņi galva trakā ideja - taisām "eņģelīšus". Kā ziemā, bērnībā - tu bezrūpīgi iekrīti sniegā un kustini kājas un rokas, līdz sniegā izveidojas eņģelīša siluets. Tikpat bezrūpīgi. Vienkārši tā...

...nekas vēl nav beidzies. Joprojām veroties  debesīs, acis piesaista netālu no mājām esošais uguns novērošanas tornis* un nav divu domu - ir jākāpj. Tuvāk debesīm. Pāri koku galotnēm. Tur, kur acu skatienam paveras Zemgales lauku plašumi, Lielupes līkloči un apkārtnes meži, kur ne viena vien nebēdnīga bērnības diena pavadīta. Visa pasaule pie kājām! Kāpiens ir straujš un mazliet apreibinošs, turklāt lielajā augstumā vējš ir spēcīgs un dzestrs. 

Apsēžos kāpņu laukumiņā, un veros tālumā, bet man apkārt virmo skaņu simfonija - vēja gaudošana torņa balstos,  varžu kurkstēšana attālajā dīķī, lakstīgalas pogošana tepat lejā pie garām plūstošās upītes un tur tālumā, mazliet bijīgi un pieklusināti šīs dabas skaņas pārtrauc Prāta Vētras "Tu izvēlējies palikt". Mati plīvo vējā un sajūta ir mazliet kā lidojumā - tik augstu virs zemes, zaudējot pilnīgu realitātes izjūtu.

 Mirkli vēlāk, it kā turpinot šo dabas meditāciju, es vienkārši iekrītu garajā zālē, kas sniedzas pāri ceļiem, sajūtu tās vēso un atspirdzinošo smaržu un zinu - šī stunda, ieklausoties bērnības aicinājumam un vienkārši ļaujoties lietām, kas varbūt ikdienā nav piederīgas pieaugušo pasaulei, es sajutu, ka tieši šādu mirkļu dēļ ir vērtd dzīvot. DZĪVOT ar lielajiem burtiem!

Ieklausieties...

Noelle