Mana dvēsele alkst pēc mīļotā tuvības...

Šodien visu dienu pa ķermeni skraida skudriņas,nevarēju saprast visu laiku-kāpēc!Gan atpūtos pie dabas,šodien akal viņā ieklausoties..Gan ieslēdzu mūziku,pabiju vannā..ieklausījos apkārtējā,ļāvu pat neko sev nedzirdēt un neredzēt,bet tik un tā neradu sev mieru.

Bet skudriņas kā nebeidz, tā nebeidz skriet....Visu dienu nevarēju sev atrast vietu..Līdz apsēdos,kamēr mazā guļ,aiztaisīju acis un ieraudzīju ainu priekšā!Es, jā,jā vēlos tuvību...Es vēlos sajust mīļotā glāstus un skūpstus...Mums vienkārši ir maza problēmiņa pabūt pēdējās dienas diviem vien gultā,ļaujoties viens otram...Un pēc tā arī mana dvēsele,laikam ar raud!Kāpēc problēmiņa?

Mazā guļ savā istabas stūrīti,gultiņā,mēs tiko ielienam gultā un vēlamies ļauties viens otram,tā jūtam, ka kāds ielien pie mums un pie tam starp mums=)))

Viņa kā jusdama,ka vecāki ko darīt sataisījušies...Līdz viesistabai tālu un gribas tomēr pabūt mūsu gultā kopā...Šodien, lai kas un ko,man savas sajūtas un dvēseli būs jānomierina,kaut vai viesistabā=)))