Mana ikdienas dzīve ir tik piepildīta, ka nav pat laika ieslēgties sevī. Darbs pie vīra, sava darba vieta, bērni, māja, saimniecība, personiskās aktivitātes... utt. Varētu uzskaitīt arī visu pa sīkumam bezgalīgi.  Dzīve vienā skriešanā... izņemot...

...izņemot pirmdienas, kad mans lielākais puika atrodas peldēšanas treniņā. Es tad apsēžos skatītāju tribīnēs, uzlieku austiņas, lai klausītos MP3, kurā atrodas man sirdij vistīkamākās dziesmas. Un vēl, es tad arī tamborēju.

Tai brīdī es ieeju citā realitātē... Es nedzirdu svilpes saucienus, es nedzirdu trenerus, es nedzirdu ūdens šļakatas....

Manī raisās tūkstošiem domu. Es domāju par pagātni... par to, kas bija, bet varēja arī būt savādāk, ja vien... Es domāju par nākotni... kā būtu, ja būtu... Es domāju par cilvēkiem... kas bija, ir un būs... Es varu arī vienkārši ieslīgt fantāzijās...

Domas izraisa emocijas. Man var parādīties asara acīs. Es varu arī pie sevis plati pasmaidīt. Un mani pat neuztrauc tas, ka blakus man sēž citi vecāki un to varbūt pat pamana. Es esmu ar sevi...

Tas, kas ar mani tajā stundā notiek, nespēju kontrolēt, viss notiek pats par sevi.

Un viss tas tiek ietamborēts manos darbos.

Viena stunda sev, viena stunda savai dvēselej!