Savas dzīves laikā nereti esmu sev jautājusi – kur ir manas dvēseles miera osta? Kas ir tas, kas ļauj manai dvēselei atpūsties?

Dažādās dzīves situācijās esmu radusi atbildes uz šiem jautājumiem, bet šodien stāsts nav pa to (t.i., par meklējumiem).

Stāsts būs par atradumiem un atklājumiem. Laikam esmu tas retais cilvēciņš, kuram mūsdienās vēl ir t.s. lauki. Jā, tieši lauki, nevis vasarnīca vai dārziņš. Iespējams, ka man ir nepareizs priekšstats, bet starp maniem draugiem un pat paziņām ļoti reti kuram ir lauki, tāpēc daudzi to šobrīd uzskata par tādu zināmu eksotiku. Mani lauki ir aptuveni 300 km no Rīgas, un tos var uzskatīt par dzimtas īpašumu, jo īpašumtiesības tika formētas pirms 70 (ar astīti) gadiem.

Te ir saglabājušās tādas lietas kā aka, sausā tualete, krāsns ar mūrīti, siena šķūnis, mitrā pirtiņa, bēniņi ar vecām grabažām, meža dzīvnieki, kas aplasa sastādītos dārzeņus u.c. Protams, laikam ejot, te ir parādījies TV, mobilais internets, elektrība, gāzes plīts (ar neiztrūkstošo gāzes balonu, protams) u.c.

Atbraucot šurp no Rīgas, sajuta tāda, it kā man ir pavērusies pilnīgi jauna, mazliet mežonīga pasaule. Te ir krasa vides maiņa, un šai maiņai piemērojas ne tikai cilvēka fiziskais veidols, bet arī dvēsele. Tādas lietas kā lakoti nadziņi, uzgrimēta seja, nevainojams apģērbs šeit zaudē jēgu. Priekšplānā izvirzās dialogs ar savu „Es”, saskaņa ar dabu, fizisks darbs un garīga atslodze.

Lūk, viena no vietām, kur mana dvēsele rod miera ostu un notiek iekšēja un ārēja transformācija, ir mani lauki. Protams, man kā dzimušai pilsētniecei būtu grūti šeit nodzīvot ilgāk par 4 dienām (esmu eksperimentējusi), taču atbraukt nedēļas nogalē uz laukiem priekš manis ir lieli svētki. Savas dzīves laikā esmu secinājusi, ka, lai es varētu pilnvērtīgi dzīvot, strādāt, mācīties, mīlēt, rūpēties, man ik pa brīdim ir nepieciešama šī transformācija un miera osta.

Šodien izjutu to īpaši spēcīgi, jo laukos nebiju bijusi turpat 2 mēnešus. Tāpēc uzvilkt vecus džinsus, lietus mēteli un ielaist rokas valgajā zemē, rušinoties dārzā, ir tāda dvēseliska bauda, kādu sen nebiju jutusi. Man izdevās īpaši kārtīgi izravēt savu akmens dārziņu, un par to bija liels prieks ne tikai man, bet arī maniem tuviniekiem.