Tuvojas Ziemassvēkti. Katru gadu šos svētkus gaidu ar nepcietību un aizrautību. Pirkt dāvas un tās iesaiņot, redzēt pārsteigumu un prieku mīļo cilvēku acīs tās saņemot. Piparkūku un eglīšu skuju smarža. Jau ierastās klasikas – „Viens pats mājās” skatīšanās. Tas viss vienmēr lika ilgoties pēc svētkiem.
Šie svētki nebūs tādi kā parasti. Sākumā svētku iedvesmas nemaz nabija. Pat pirmais sniegs nespēja remdēt nemieru sirsniņā. Bieži devos iedvesmas un svētku noskaņojuma meklējumos, bet atrast to bija praktiski neiespējami. Vakaros mēdzu iet garās pastaigās pa pilsētas ielām. Krāsainas gaismiņas, eglītes un pasakainā atmosfēra lika priecāties acīm, tikai ne sirsniņai. Manam nemieram patiesībā ir divi iemesli.
Pirmais ir mans Brālis. Katru gadu svētkos viņš bija ar mums, bet šis būs jau otrais gads, kopš viņš dzīvo Anglijā. Kārtējo gadu smaids būs mazāk patiess kā parasti. Tik ļoti vēlētos, lai viņš būtu ar mani un jokotu kā katru gadu. Liktu man viņa vietā skaitīt dzejolīti. Tomēr viņš nevar atbraukt darba dēļ. Bet domās es esmu ar viņu katru mīļu brīdi.
Otrais iemesls – mans mīļotais vīrietis. Arī viņš uz svētkiem būs Anglijā un darba dēļ nespēs atbraukt. Es tik ļoti ilgojos pēc viņa. Katru dienu man garām paiet simtiem pārīšu. Uzreiz uzmetas skumji, ka aukstajā vējā mani neviens nesasilda, un skumjos brīžos austiņā neiečukst. Tomēr viņš silda manu sirdi. Es jūtu viņu uz katra soļa. Un kļūstu spēcīgāka, jo nav jau svarīgi tas, cik bieži mēs tiekamies, bet gan tas, cik īpaši ir šie brīži.
Tomēr svētki ir tepat aiz stūra, un šajā dienā mans smaids rotās seju. Pīrāgu cepšana, eglītes rotāšana un laiks kopā ar mīļajiem dziedēs šīs ilgas pēc abiem vīriešiem, kurus no visas sirds mīlu.
...