Sveikas....

Tad nu sākšu savu bēdu stāstu....Sākšu ar to, ka nezinu, kur lai liekos un ko lai iesāku... jo man vairs nav spēka cīnīties, ar savu dzīvi, un ar cilvēkiem, kuri ir man apkārt..

Tad nu tā.... viss sākās , kā skaistā pasakā... ka jau vienmeer un daudzām tā ir un turpinās visu mūžu... bet mana pasaka beidzās tajā dienā, kad apprecējos ar vīrieti, kuru, kā es domāju mīlu, bet kā izrādījās laikam tomēr nē...Apprecējāmies, jo biju stāvoklī un man bija tikai 17 gadi.. pagāja pāris mēneši un mums piedzima princesīte, bet ar ļoti smagām veselības un kustību problēmām... un tad nu sākās...

vīrs ar maziņo nevēlējās palikt kopā, nevēlējās neko ar mani, vairs negāja uz ballēm, ko darījām regulāri... un tad vienā jaukā vakarā, lai cik tas stulbi neizklausītos, nebiju paspējusi pagatavot vakariņas, jo mazā bija slima un visu dienu bija niķīga... vīrs pārnākot mājās redzot ka es tāvu pie plīts un vēl taisot vakariņas, sāka mani vienkārši sist.... un tā tas turpinās līdz šai dienai, un protams par visādiem sīkumiem....

Jūs droši vien teiksiet vai domāsiet lai sķiros no viņa, bet pirmām kārtām  man ir bail gan par meitiņu, gan par savu drošību, otrāmkārtām vinjs draudēja, ja izšķiršos tad man dzīves nebūs... Tā nu es jau 6 gadus cīnos pati ar sevi un vīru...

Help ar ieteikumiem, ko lai iesāku.. nezinu...Man nav spēka.