Līdz šim arī es būtu teikusi nē,bet vienas dienas laikā manas domas mainijās . Pēdejā laikā diezgan daudz darba un katra diena nes,kādas izmaiņas.Bija paredzēts komandējums uz Parīzi ,par kuru īpašā sajūsmā nebiju,bet viss mainījās...tiku nosūtīta uz Ņujorku.Ak kāda laime,kāds prieks. Un te nu arī sākas mans stāsts.
Ceļš uz Ņujorku norit ļoti mierīgi un jauki.Ierodotie viesnīcā saņemu zīmīti,kurā teikts,ka vakarā jāierodas uz ballīti.Nedaudz māc šaubas vai tiešām vēlos iet,bet...ir tāda jokaina sajūta .Un tā nu sapucēju matus,meikaps,skaista kleita,kurpes un sarkanas lūpas.Esmu gatava doties.
Vakars rit jautrā gaisotnē līdz mirklim,kad ieraugu pazīstamus sejas vaibstus.Nodomāju,ka tas nevar būt viņš-vīrietis no manas pagātnes.Kā auksta ūdens šalts prātā ieskrien atmiņas par viņu,par piedzīvotajām emocijām,mirkļiem,kaisli un rozā brillēm.Pirms pusotra gada mēs bijām kopā,bet izlēmām izvēlēties katrs savu ceļu,jo abi esam/bijām karjeras cilvēki.
Es aizbraucu mācīties uz vienu pasaules malu-viņš uz citu.Tā mūsu kopīgais sapnis izgaisa.Šķīrāmies kā draugi,jo paši sapratām,ka nevaram ziedot savas karjeras un mūsu situācijas bija pārāk smagas.Un te nu viņš stāv.Vēl caur prātu izkrien doma,ka tas vispār nav iespējams,bet ir.Pēc brīža viņš pienāca sasveicināties un tā nu mums vakars pagāja kopā.Kā beigās izrādījās arī viņš uz Ņujorku ir braucis darba darīšanās,bet patiesībā dzīvo Vācijā 2km attālumā no manis.Vēl labāk kā romantiskā filmā.Vakars bija neaizmirstams.Abiem sirsniņas dreb,vārdi jūk,smaidi un acu skati.
Un tā nu mēs atkal esam kopā-rozā briļļu periodā.Šoreiz ceru,ka liktenim nebūs savas korekcijas attiecībā uz mums.Laiks rādīs,bet pagaidām :In love.
nezinu ka, bet tieku. Tacu ienveidiba jau ir apnikusi un gribas ko jaunu,...
Es reizēm domāju - ja būtu aizgājusi studēt uz to universitāti, kurā sākotnēji plānoju, vai būtu iepazinusies ar to puisi, ar ko tagad laimīgi esam kopā kā viena ābola divas pusītes? Varbūt būtu satikušies tikai pēc gadiem, kad katram jau būtu sava ģimene? Kad iedomājos par kādu alternatīvu versiju, jānoskurinās! Ticu, ka Dievs vada mūsu dzīves radoši, ar humoru un izdomu. Liktenis man šķiet tāds sauss un bezpersonisks jēdziens, tāds kā vienā žanrā iesīkstējis, pavecs režisors, kam pa prātam neizdarīsi un savu arī nepanāksi. Dzīvē tomēr ir iespējami varianti, kompromisi, izvēles, dažādas pieejas. Mēs nekad neuzzināsim, kā būtu, ja būtu, jo dzīvei nav testa versijas...
Jums arī ir bijušas negaidītas tikšanās?
Lai jums veicas!
Lai Jums abiem veicas