Lasīju Sandijas rakstus par sapņiem un nevaru viņai nepiekrist. Vēl tikai gribu piebilst, ka šadu pozitīvu cilvēku pieredze ir lipīga.
Es patiesi esmu veiksminiece, jo nonācu sieviešu klubā un ar to, ka biju te mainījās mana attieksme gan pret sevi, gan pret apkārtējiem un to ko daru un protams sapņiem par kuriem pat nemēģināju domāt.
Sandijas saraksts ir vērtīga lieta, jo, ari es sevī turu tādu sarakstu, kapēc to nedarīt vai nevaru izdarīt, argumenti, viens pret vienu. Bet tagad par sapņiem, kurus sāku piepildīt.
Tā kā tas nav noslēpums, vēl pavisam jauna iekļuvu avārijā un salauzu kāju vairākās vietās, no tā viss izrietošais, saplēstas saites celim un ierobežotas kustības pēdai, lai vieglāk saprast staigāju uz pus pirkstgala. Pirms avārijas dejoju tautiskās dejas, pavisam godīgi, nekāda talanta man nav , tikai nepārvarama velme dejot un darbaspējas. Protams pēc avārijas tas palika, kā nepiepildīts sapnis, un tad virkne- kapēc nevaru.
Šogad vasarā laimīgi salauzu arī otru kāju - pēdas pamatni, tik muļķīgi ka pašai bija dusmas uz sevi, jo protams neuzmanīgi aizķēros un paliku kārājoties uz veselās kājās, kura no svara neizturēja un salūza.
Pēc mēneša jau skrēju atkal, bet doma, ka beidzot kaut kas jāsāk darīt mani nepameta ne uz brīdi.
Septembra pēdējā otrdienā devos izmēģināt spēkus un nu jau mēnesi, katru otrdienu dejoju. Protams pagaidām no manis jēgas maz, jo mācos kājām likt darīt to ko gribu es nevis viņas, bet tās emocijas ko iegūstu tur ir neaprakstāmas. Tas ir pozitīvs lādiņš visai nedēļai.
Un kas ir pats galvenais - neviens uz mani neskatās ar naidīgu vai nievājošu skatu, es daru to ko varu izdarīt. Ir tikai jāsaņemās un jāsāk.
nākamreiz kādā no SK pasākumiem varēsi mums vadīt dejošanas meistarklases, kurās visas apgūsim pamatiemaņas