Padalies! ''O,tējiņa-padalies''Un mana kolēģe jau ir iestrēbusi no manas krūzes krietnu malku,paķērusi no mana šķivja pēdējo sausmaizīti un jau ir kabineta otrā galā un dūdo mūsu kabineta biedram pie auss.Bet es?Es palieku bezspēcīgi pētot svešas lūpukrāsas nospiedumu uz savas krūzes/pretīgs tonis/ un mēģinot nokratīt drumstalas no papīriem.

''Eu,padalies!Tev taču jābūt kādam tamponam,vai varbūt paketei-nav tagad kur ātrumā ķert''-atkal publiska saruna kolēģu klātbūtnē. Atkal sīks neveiklības mirklis.
Un tad es nolēmu, ka jābūt taču lietām ar kurām nedalās.Man ir konkrēts šo lietu loks-ķemme,lūpukrāsa,apakšveļa,nagu vīles un ari matu ruļļi/ja tos tā var dēvēt/Jau krietni pasen es neaizdodu lielāko daļu grāmatu-tikai tās ,kuras var ari neatdot,kuras nav man īpaši tuvas.Varu aizdot nelietotas zeķubikses,bet praktiski nekad un neko no savām drēbēm.Lielāko daļu no saviem traukiem neaizdodu-mēdzu aizdot cepamās formas,bet ar sakostiem zobiem jebko no virtuves tehnikas.
Un pilnīgi noteikti nu jau sen ''nepadalos'' ar saviem ģimenes dzīves pagriezieniem un intīmiem sīkumiem,''nepadalos'' ar pārdomām par savu ginekoloģisko veselību draudzenēm,''nepadalos ''ar savas algas apmēru,naudas krāšanas un izlietošanas veidiem-tas paliek tikai mūsu pašu zināšanai.
Kāda ir jūsu padalīšanās pieredze,kas tad ir tas pilnīgais tabu jūsu mājās un ko nekad un nevienam......
P.S.Mana vājība ir svaigi pirkti žurnāli-no tiem nagus nost!Pirms manis nekāda aiztikšana!Padalīšos vēlāk,bet tagad -tas ir tikai mans.
Cerīte.

Šausmīgi nepatīk,ja kolēģes "čīkst" par saviem vīriem,bērniem un to cik dienas šai mēnešreizes un kādos apmēros (vemjoša sejiņa)..
Grāmatas arī.... tikai un vienīgi tādiem, īpaši tuviem cilvēkiem, kas pirmkārt mīl grāmatas, lasa tās un atcerās, kad ir arī jāatdod, citiem nē... lai arī tā ir tuvākā draudzene.
Privātās lietas, šis netiek jau stāstīsts sen un arī nevajag... katram savas problēmas, katram pašam ar tām jātiek galā...
bet ja iedziļinos tieši par darba kolēģiem...tad kā mani vari nokaitināt, kad kāds ir paņēmis manu krūzīti... uuuuuuuuu ar to es nedalos, tāpat kā ar savu īpašo pildspalvu. Basta
Fūūūū , vieglāk palika, kad izteicos
No otras puses - tas viss ir tīrais "dzīves sīkums"!
Darbā (ne vienā, ne otrā) neviens neiedomājas pat aizņemties otra krūzi, kurpes, vai vēl nez ko. Arī našķi ir kopīgie - par uzņēmuma līdzekļiem gādāti.
Man arī nekad nav nācis prātā prasīt kādai lūpukrāsu, paketes vai zeķubikses
Tāpat bez atļaujas neviens negrābstās gar manām personīgajām mantām darbā, pat ne žurnāliem.
Savukārt palūgt, vai kādam nav adata un diegs vai taml. nav tabu. Kāpēc gan ne?
Bet vispār ļoti izvērtēju ko un kam aizdot, kaut vai tāpēc, ka neatdošanas gadījumā, negatīvas emocijas garantētas. Labāk dzīvoju mierīgi!