Mirklis, kad tu stāvi uz perona un gaidi pienākošo vilcienu. Kad sirds ārdās un elpas trūkst. Viņš izkāpa no vilciena kopā ar saviem draugiem. Likās, būs tikai draudzīgs „Čau!”, bet es kļūdijos. Viņš mani apkampa un sāka skūpstīt. Es biju šokēta, bet nespēju neļauties. Mēs devāmies prom no stacijas. Visu nakti pavadījām Rīgā.

Garas sarunas, atklāsmes brīži, skūpsti, maigi pieskārieni .. viss pēc kā biju ilgojusies visus šos gadus. Arī nākamo nakti pavadījām kopā, tikai šoreiz citā dzīvoklī. Naktī spēlējām kārtis un smējāmies ar draugiem. Kad devos uz istabu apgulties, viņš sekoja. Mēs ilgi runājām. Es palūdzu, lai viņš mani apskauj, un viņa apskāvienos arī iemigu. Tik dziļā miegā, kā mazs bērns pēc smagas dienas. Nekad vel nebiju jutusies tik pacilāti un droši. Rīts sākās mierīgi. Jutos kā septītajās debesīs. Galvā skanēja vārdi: „Es mīlu Tevi. Viss beidzot notiek tā, kā tam bija jau sen jābūt .. ”.

Mēs devāmies uz Inčukalnu. Pie viņa vecāsmātes. Es biju nenormāli nogurusi. Miegs nelika mieru. Pasēdējām pāris stundas ar draugiem, un tad jau bijām ceļā uz mājām. Mēs sēdējām istabā. Omīte spridzināja laukā jokus. Mēs palikām divatā. Beidzot varēju pateikt visu, kas bija sakrājies. Par pagātni un kopumā ko vēlos nākotnē. Viņš – puisis, kas tiecas piepildīt katru savu sapni – man ar smaidu atbildēja: „Mums ar tevi ir bijis ilgs sākums, bet tagad ir pilnīgi jauns starts!” Es aizvien nespēju noticēt, ka tā visa ir realitāte. Es biju apjukusi. Tomēr es viņam skaidri pateicu: „Es vēlos no tevis bērnu.” Bet viņš kā ar sitienu smaidot atbildēja: „Es gribu tevi precēt, tikai sākumā mums ir jātiek pāri grūtībām. Pabeigsi skolu, atbrauksi pie manis uz Angliju un viss notiksies. Mēs ar tevi kopā gāzīsim kalnus.”

Man tiešām likās, ka šīs būs pēdējās dienas kopā, bet viņš solījās braukt pie manis. Es ticēju. Pienāca nakts. Atkal maigi glāsti, skūpsti, čuksti .. kas pārvertās kaislībās, līdz mūsu sirdis sitās vienā ātrumā. Labākā nakts. Viņa smaids uz lūpām, kad viņš iemiga, liecināja, ka ir apmierināts. Es pieglaudos un centos iemigt, bet domas nelika man mieru.

Kas notiks tālāk? Vai es spēšu paciest šo spriedzi, kad viņš aizlidos? Vai tiešām mana pasaka beidzot ir sākusies? Es nespēju valdīt asaras un bezspēkā iemigu. Pamodos viņam līdzās. Viss ideāli. Smiekli, kaislības .. un nedaudz trakulības. Viņš izskatījās laimīgs, bet es tā arī nespēju saprast, kas darās viņa galvā. Viņš izgāja no istabas. Es paņēmu fotoaparātu. Mūsu kopējās bildes. Skaisti. Beidzot izskatījos laimīga. Un jutos arī.

Tomēr prātā sēdēja doma: „Tev ir vel tikai divas dienas, un tad viņš aizlidos.” Es apzinājos, cik smagi būs viņu palaist prom, bet apzvērēju, ka neraudāšu. Spēšu turēties. Pienāca tā diena. Aizlidošana. Es sēdēju mašīnā. Centos smaidīt, bet iekšā biju jau noslīkusi skumjās. Es skatījos mūsu bildes datorā. Gribējās sāpēs kliegt, bet vissmagākais bija tikai priekšā – lidosta. Aizvēru acis un parādījās iepriekšējās nakts aina. Mēs beidzot bijām vienoti pilnībā. Mūsu elpas vilcieni, sirdspuksti, un pieskārieni .. viss bija lieliski.

Es nespēju iemigt. Sirds plīsa. Vēroju viņu guļam, noskūpstiju viņa plecu un aizvēru acis. Skaitīju stundas, minūtes, sekundes, cik man ar viņu bija palikušas. Viņš iedeva man pēdējo skūpstu un devās uz drošības pārbaudes vārtiem. Viņš izgāja tiem cauri, pamāja, un es viņu vairs nespēju saskatīt. Acīs saskrēja asaras, bet es ar smaidu nodomāju – Mēs drīz tiksimies!