Kāds jauks stāsts... jo mēs taču jebkurš uz pasaules kādu mīlam :)

Veltījums maniem abiem zaķiem :)

Sāļā kafija...

Par katru vējā noliekušos smilgu, par katru smilšu graudiņu pludmalē, par rudenī nokritušu lapu tu esi un būsi man pats svarīgākais kas vien var būt.

Viņi bija katrs par sevi un tādi noteikti arī paliktu, ja vien nebūtu tās muļķīgās sāļās kafijas:)

Tā iesākās šis stāsts...

Kā viegla vēja pūsma lika viņam pagriezt galvu, bet tur... tur bija viņa. Garās cirtas lika viņas sejai izskatīties kā eņģelim un vējā plandošā kleita šķita piešķiram mirdzumu. Tā bija kā iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. Ne viņa, ne viņš spēja atraut acis viens no otra.

Turpinājumā uzaicinājums uz kafiju, bet kā citkārt ierasts, šoreiz no viņas puses.

Vakara saulītes pielietā kafejnīca sēdēja šie abi satraukušies jaunieši un domāja kā atrāk iziet no mulsuma pielietās situācijas.

      -     Vai es varētu palūgt sāli pie kafijas?

Kas lika atskatīties uz viņu daudziem kafejnīcas apmeklētājiem. Citkārt drošā un skaistā meitene nosarka pavisam, bet sāli tomēr kafijai pielika un maziem malciņiem sāka to dzert.

-         Vai tu tā dari bieži? Ar smaidu sejā jautāja puisis.

Meitene pasmaidīja un teica:” Kad biju maza meitene, es mēdzu dzīvot pie jūras, iet peldēties un sajust kā garšo tās ūdens... gluži kā sāļa kafija. Un katru reizi kad to dzeru es atceros par mājām.

Tas viņu aizkustināja tā iesākoties viņu skaistajam mīlas stāstam...

Viņi sāka satikties un katru dienu arvien vairāk un vairāk saprotot cik ļoti viens otram ir vajadzīgi.

Turpinājums kā katrā skaistā mīlas stāstā- princis apprec princesi un dzīvo laimīgi mūžīgi mūžos.

Un katru rītu kad viņš taisīja kafiju savai mīļotajai princesei, viņš piebēra sāli zinot, ka tieši tā jau viņai patīk.

Pagāja 40 gadi  un kādā tikpat skaistā dienā kādā viņi satikās viņš uz galda atrada vēstuli, kurā bija rakstīts...

-         Manam pašam dārgākajam uz pasaules... Piedod manus vienīgos mūža melus... sāļā kafija...

-         Atceries pirmo reizi kad mēs satikāmies? Es biju tik nervoza, ka cukura vietā pasūtīju sāli. Bija tik grūti saņemties, lai pateiktu, ka kļūdījos... un nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka tas varētu būt sākums kaut kam tik skaistam.

-         Tik daudzas reizes mēģināju tev pateikt taisnību, bet par cik biju apsolījusies nekad tev nemelot, vienkārši nespēju saņemties, lai izstāstītu.

-         Man negaršo sāļa kafija, bet kopš iepazināmies tevis dēļ visa mūža garumā esmu bijusi gatava uz visu.

Tu esi manas dzīves lielākā laimes...un pat ja man tiktu dota otreizēja iespēja, es to nodzīvotu tieši tādu pašu kopā ar  TEVI, pat, ja vēlreiz nāktos dzert negaršīgo kafiju.

Ja man kadreiz kāds jautās kāda ir sāļa kafija... es atbildēšu: Tā ir salda!

Mīlestība ir nevis aizmirst bet piedot, ne redzēt, bet izprast, ne dzirdēt bet ieklausīties, ne atlaist, bet cieši turēt pie sevis. Tā ir kā vējš; Mēs to neredzam, bet par visu vairāk to jūtam.

Tu esi mana mūžā mīlestība un ES TEVI MĪLU!

Materiālu un bildi aizliegts pārpublicēt bez autora piekrišanas.

Autors: Bee