Šis stāsts ir par sievieti - būtībā manu labu draudzeni, kurā ir "pazudusi sieviete". Jautāsiet - kas tad ir palicis? Atbilde ir - draudzene, māte, pavāre, šofere utt.

Viss sākās ar to, ka Ainai (vārds mainīts) piedzima meita. Pēc meitas piedzimšanas Aina burtiski noslēdzās no ārpasaules - nekomunicēja ar draugiem, sēdēja mājās 24h un veltīja pilnībā sevi bērnam un mājas solim. Ok, mēs gaidījām...

Pēc pusgada mūs (draugus) uzaicināja ciemos raudzībās. Aizgājām un bijām pārsteigti - no agrāk koptās sievietes gandrīz nekas nebija palicis pāri (lai gan mājās bija arī saimniecības vadītāja, kas ikdienā padarīja mājas darbus), un Ainai atlika pavadīt laiku ar bērnu un vīru. Ievērojām, ka Aina visu laiku nenolaiž acis no bērna (vēlāk viņas vīrs atzinās, ka Ainai uz laiku bija tāda kā apmātība ar bērnu un viņa esot pat 12 stundas sēdējusi viņam blakus no vietas). Lai gan grūtniecība bija noritējusi ļoti labi un arī dzemdības bija veiksmīgas, Ainai bija ļoti lielas grūtības ļaut bērnam patstāvīgi "elpot". Tādējādi sev esot maz atlicis laika.

Gāja laiks un Aina nolēma savā ļoti labi apmaksātajā darbā neatgriezties. Tā kā vīram bija ļoti labi ienākumi, viņa varēja atļauties sēdēt mājās. Gāja gadi - Aina sēdēja mājās, ik pa reiziem ciemojās pie draugiem (ar bērnu, protams), šo un to darīja mājās (jo pārējo darīja saimniecības vadītāja), vadāja meitu uz baseinu... it kā jauka idille:)

Taču pēc pāris gadiem atklājās, ka Aina tādējādi ir vareni "iesūnojusi", jo vienīgās tēmas par ko runāt bija ikdiena un bērni... Un kāda attieksme bija pa šo laiku izveidojusies viņas meitai - māte ir rotaļu biedrs, privātais šoferis, virēja, apmazgātāja, taču nekas vairāk. Un viens spilgts gadījums to arī parādīja: pie manis ciemos bija daudz draugu (tai skaitā arī Aina ar meitu). Kad viņas devās mājās, palūdzu, lai pa ceļam aizved līdz mājām vienu manu draudzeni. Visu ceļu mazā meitene esot protestējusi par to, kāpēc svešā tante brauc viņas mašīnā? Kad Aina esot skaidrojusi, kāpēc, bērns esot atcirtis - šoferiem nevajag jaukties un vispār tā esot viņas mašīna (sākumā domāju, ka tas ir joks, taču tad, kad tas atkārtojās pēc vairākām viesībām, vairs smiekli nenāca par šādu apgalvojumu!).

Lūk, šādi, manuprāt, Aina pazaudēja savu sievišķo pusi gan draugu, gan bērna acīs un kļuva nevis par paraugu citiem, bet sievieti - draudzeni, māti, šoferi, virēju u.c.