Ko darīt dienās, kad negribas vai neuzdrīksties kādam izstāstīt, kā patiesībā jūties?

Man ir draudzene, kura ir bijusi lieciniece maniem un vīra attiecību virpuļiem un arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka nevēlos viņai par tiem vairāk stāstīt, jo viņa nosodīs. Ne mutiski, bet nodomās. Un nākošajā reizē, kad vīrs mani atkal būs aizvainojis, ieminēsies, ka varbūt man ir paredzēts kāds labāks. Es ļoti mīlu savu draudzeni, un viņa mani ir pati labākā, taču ar šodien es vairāk nevēlos, lai viņa uztraucas, vai es esmu laimīga, un nākošās ciemošanās laikā pētoši vēro manu un vīra saziņu.

Varbūt tās ir tikai manas iedomas, ka nosodītāja ir mana draudzene, un patiesībā to, ko piedēvēju viņai, domāju es pati? Ja nu es pati sevi nosodu par to, ka esmu piedevusi vienas nakts sakaru ar citu sievieti, vai uzbļaušanu ejot pa cilvēkiem pilnu ielu? Un viņš man ir piedevis bučošanos ar ārzemnieku deju klubā un īsziņām skolas laika mīlestībai divos naktī, kad skolas laika mīlestība meklē pie manis mierinājumu brīžos, kad nespēj izturēt dzīvi ar nemīlētu sievieti, tūlīt jau viņa otrā bērna māti?

Šobrīd, kad manās attiecībās ar vīru ir iestājusies iespējams nopietnākā krīze ever, es nespēju nedomāt par to, vai ir vērts cīnīties un beigās nepalikšu vientuļa šķirtene, kurai vienīgais, kas palicis, ir ilgas pēc patiesas mīlestības un skaistas dzīves, esot laimīgai karjerā un mājās?

Vēl pirms nedēļas es biju pilnīgi mierīga, pārliecināta, laimīga sieva, kura redzēja mūsu abu nākotni un dzīvi pēc 10 gadiem, taču tagad, kad viņa skatiens šķiet kļuvis tukšāks un rokas pieskāriens manai rokā vairāk tā nemierina kā agrāk, es nejūtos droša par mums kā veselumu. Pieķeru sevi skenējot katru viņa kustību, ķermeņa valodas niansi, lūpu kaktiņa kustību un pateiktos vārdus. Zinu, ka nedaru pareizi, jo tas, ko uzskatu par pareizu, ir izlaists caur manu prizmu un uztveri un galarezultāts, kas nonāk līdz manām smadzenēm, noteikti krasi atšķiras no tā, kā vīrs to bija domājis.

Tāpēc ar lielu interesi šodien ārsta uzgaidāmajā telpā atvēru žurnālu, uz kura vāka bija solīts raksts par to, kā sievietei klausīties vīrieša teiktajā un saprast, nevis pārprast. Diemžēl neko jaunu priekš sevis neieguvu. Teoriju sapratu, bet reāli izmantot praksē diez vai sanāks. Jāmācās laikam ir nepārtraukti, pat ja liekas, ka proti. Un jābūt pacietīgai. No pieredzes zinu, ka laiks dziedē daudz ko, un iespējams šī ir tikai kārtējā krīze, kuras pārvarēšanai vajadzīgs laiks, sarunas vienam ar otru un prasme neuzspiest. Tā arī darīšu. Mācīšos pacietību un gan jau laiks saliks visu savās vietās. Ilgstoši taču pat haosā lietas nelido juku jukām, bet sastājas noteiktā secībā?

Jauku mums visiem darba nedēļu! Lai mierīga sirds.