Bija 2009. gada 5. jūlijs, kad jau pie Rīgas izdzirdēju zvanu. Brālis. Un nodevīgais teikums: "Mās, kur tu esi?... Tu tikai neuztraucies, ja?... Tu tikai turies....". Man nevajadzēja neko vairs teikt, ar asarām acīs histēriski kliedzu, lai beidzot saka, kas noticis.

Biju 99 % pāriecināta, ka kaut kas noticis ar vecmammu, tīri automātiski... Bet nē - tēta brāļa dzīvība izdzisa... Viņš zaudēja dzīvību ceļu satiksmes negadījumā, netālu no savas mammas mājām. Joprojām par to smagi rakstīt. Tās pašas vasaras beigās man bija predzētas dzemdības, gaidījām dēlu. Kā vēlāk izrādījās - mūsu dzimtas mazo mistēriju.

Turpmāko nedēļu atceros ar grūtībām un pārrāvumiem. Mani negribēja laist uz bērēm, bet es nespēju neiet - viņš bija man kā tētis. Bija sajūta, ka no manis izplēsa gabalu kaut kā ļoti svarīga, neaizvietojama.

Atceros, ka kādu laiku pirms es gaidīju dēlu, mums ar tēta brāli bija interesanta saruna. Viņš nodarbojās ar meditāciju, interesējās par hipnoterapiju, par dažādām mistiskām lietām. Tas bija veids, kā tikt galā ar savu piesātināto dzīvi - bizness, braucieni, atkal bizness utt. Mēs spriedām par dzimtām, dzimtu spēku, auru, viņš man pārliecinoši teica, ka mums ar partneri būs dēls, jo partnera dzimta ir spēcīga (zīmīgi tas, ka partnera - bērna tēta radinieks bija dziednieks, kurš teica, ka manu dzīvesbiedru ir ļoti grūti "uzlauzt"...). Viņš teica, ka dzimta kļūs spēcīgāka. Ne tik drīz, bet kļūs... 

Tuvojās tēta brāļa 40 dienu nāves gadadiena. Es grasījos braukt, taču kaut kas mani tirdīja, un visu laiku galvā skanēja - "Nebrauc! Nebrauc!". Lai gan līdz noteiktajam dzemdību datumam vēl bija dažas nedēļas, es paliku. Domās atvainojos tēta brālim, solīju, ka atbraukšu jau ar savu dēlu rokās. 40 dienas... Dēls piedzima 40. dienā (turklāt 15. augustā - Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku dienā) pēc tēta brāļa nāves, dzemdības bija vieglas, ātras, pagāja vien 3 h un 33 min, kopš ieradāmies dzemdību iestādē, kad es jau turēju savu dēlu rokās.

Vīrs uzreiz piezvanīja saviem vecākiem, manai mammai un manam tētim (mani vecaki ir šķīrusies). Tētis tajā laikā ar vecmammu bija Krievijā pie savas sievas. Viņi esot jutuši, gandrīz zinājuši, ka dēls piedzims tieši tajā dienā, jo viņi bija aizbraukuši uz vienu klosteri Krievijas nomalē un jutuši dīvainas zīmes... Kopš tās dienas mans dēls ir mūsu dzimtas mazā mistērija. Tikai toreiz nedaudz pasmējāmies, ka varbūt tēta brāļa dvēsele ir iemiesojusies manā dēlā... nejautājiet, vai tam ticu, taču kaut kas mistisks tajā visā ir, pat ja tā ir sagadīšanās. Tagad par to vairs nerunājam. Katrs tic savam.

Šodien mazajam ir jau nedaudz vairāk par 2 gadiem. Ir reizes, kad viņš ļoti īpaši uz mani raugās, neko nesakot pienāk klāt un zīmīgi uzliek roku man uz galvas, ieskatās dziļi acīs un aiziet. Tas ir reizēs, kad skumstu.

Drīz vien pēc tēta brāļā bērēm es sāku viņu redzēt sapnī. Sapņi bija reālistiski, viņš vienmēr sēdēja savu dzimto māju viesistabā, dīvāna stūrī, kur vienmēr mēdza sedēt, kad bija dzīvs. Tajā vietā joprojām neviens īsti nesēž. Tā ir Viņa vieta... Sapnī mēs divi vien sēdējām viesistabā un viņš man stāstīja, ka vienmēr palikšot savās dzimtajās mājās - sargās savu māti (vecmamma jau kopš 2002. gada, kad nomira vectēvs, dzīvo viena), lūdza arī mani, lai mēs visi īpaši uzpasējam vecmammu, teica, ka sieva tiks galā, būšot smagi, bet viss nokārtošoties. Viņam bija taisnība, viņa sieva ir apbrīnojami stipra. Bet viņai nebija un nav citas izvēles...

Viņa dzīvība izgaisa 44 gadu vecumā. Viņš savā dzīvē bija sasniedzis ļoti daudz, izdzīvoja to par ātru. Stipri par ātru.

Kāda vieda tante teica, ka mūsu dēls būs laimīgs un dvēselisks cilvēks, jo ir piedzimis savā karmiskajā ģimenē. 

Arī tavā ģimenē ir kāds mistēriju stāsts? Piedalies Sieviešu Kluba stāstu konkursā! Vairāk par konkursu lasi šeit>>