Es eju šo ceļu. Šo dzīves ceļu, ko kāds man ir iedalījis. Es meklēju pareizās taciņas, šosejas, parastos krustojumus. Bet visu laiku atduros pret ceļa malu, kurai nav turpinājuma. Es pagriežos un eju atpakaļ, meklēdama citus ceļus un neceļus, bet šim ceļojumam neredzu galu.

Es negribu,lai ceļš beidzas. Es gribu, lai tas ir taisns, lai man nav jāatgriežas pie paša sākumpunkta, no kura nespēju aiziet jau gadiem ilgi. Izvēle ir vienmēr, taču es nespēju izvēlēties to pareizo ceļu. Es eju to ceļu, kuru grib redzēt citi, pa kuru iet viņi... cilvēki, kuri ir manas dzīves sastāvdaļa. Es tieku rauta uz visām pusēm un visur gribu paspēt, lai nenomaldītos un nezaudētu visus. Vai tas ir tā vērts nezinu.

Vienmēr ceļa priekšā mani gaida krustojumi, kur katrā pusē stāv kāds, kuru tik (nolādēts!!!) stipri mīlu. Es griežos virpulī. Visi savā starpā naidojas, kašķējas, mēģina mani pārliecināt par savu taisnību, bet nesaprot, ka es nespēju izvēlēties starp tiem, kuru dēļ vispār eksistēju. Un vai vispār vajag izvēlēties? Kāpēc nevar visiem sadoties rokās un iet taisni pa vienu taciņu. Būt laimīgiem un kopā cīnīties ar bedrēm, kas gadās ik pa laikam. Var jau teikt, ka dzīvē ir viens ceļš un visus krustojumus mēs izdomājam paši, bet tomēr liekas, ka katram jau ir ielikti visi ceļi un neceļi.

Man nolaižas rokas. Man gribas apsēsties nomaļus un vienkārši sēdēt kādas pļavas vidū, kur nav ceļu, kur nav bedres. Kur ir vienkārši zaļa zāle, puķes, tauriņi. Es zinu,ka arī tur var būt celmi, tomēr tur nav krustojumu, kuri manu prātu aptumšo ar neskaitamām izvēlēm.

Ir labi kādu mīlēt. Vienalga vai tie ir vecāki, vai mīļākie un vīri. Tomēr tā mīlēt, kā mīlu es ir kā spriedums uz visu atlikušo dzīvi. Tā nedrīkst mīlēt. Tas nedod neko labu ne man, ne citiem. Tas man neļauj elpot un pat nedaudz ieelpot. Tas mani žņaudz, bet es nespēju bez tā. Man to vajag kā skābekli. Tikai tad es spēju dzīvot tālāk. Man ir jāmīl. Un vēl saka, ka mīlestība ir skaista. Varbūt ta ir, bet pirmās stundas. Ja mīli par daudz, tad sāc izēst sevi no iekšas, iztukšojies. Mīlēt sevi gribētu daudz vairak. Vismaz tad arī citi vairāk mīl. Varbūt. Nezinu. Lai gan es pat nezinu, kas ir mīlestība.

Ja tā ir tā lieta, kad esi gatavs sevi ziedot citam, tad laikam esmu mīlestības guru. Bet vai tā ir mīlestība, kur kādam kaut kas jāatdod? Loģiskāk būtu,ja mīlestībā katrs kaut ko iedod, tomēr pašu galveno atstāj sev un ir ar to īpašs. Līdz ar to domāju egoists ir vislielakais uzvarētājs šajā dzīvē. Nav runa par skopuli, bet tieši par egoistu, kuram pirmajā vietā ir viņš pats, viņa vēlme, vajadzības, jo tā ir viņa dzīve, viņa vienīgā un neatkārtojamā dzīve. Var pateikt paldies par palīdzību, bet neuzskatīt, ka esi parādnieks uz mūžu. Katrs pats izvēlas, palīdzēt vai nē. Un ja esi palīdzējis, negaidi pretī to pašu un vēl vairak. Viss. Aplis jānoslēdz.

Ļaunums un iedomīgums nav atrisinājums. Pie tam, es nemaz tā neprotu. Es turpināšu savu ceļu, neksatoties uz visiem līkumiem, krustojumiem, pakalniem un aizām. Un turpināšu mīlēt. Un kas zina, varbūt šī mīlestība kādreiz, kaut vai vecumdienās atvērs man durvis uz to pļavu, kur zaļa zāle, puķes un tauriņi.