Es jūtu – kaut kas nav tā kā parasti? Kaut kas iekšēji smeldz, tā, ka no sevis kaut ko gaidu, kādu pārmaiņu, kādu progresu, bet nekas nenotiek. Nenotiek tāpēc, ka nesaprotu kas tas ir ko gaidu, ko vēlos, ko vajadzētu vēlēties
Man atkal atnākušas tās dienas, kurās jau esmu bijusi pirms laika. Dienas, kuras tiek aizvadītas nīkulībā, četrās sienās. Un es jūtu, ka tas sāk reāli „besīt ārā”. Un lai mainītu lietas būtību, es nevaru saprast ko sākt darīt. Ko mainīt? Kā mainīt? Varbūt tās ir bailes, kaut ko sākt darīt? Mokoša ir šī sajūta, kad gribi, bet nesaproti ko gribi un ko vajag gribēt. Apstulbinājusi ir arī situācija, kad ar atvērtām rokām jau tvēru iespēju – pieņēmu lēmumu, ka es pieņemu doto iespēju, ko man piedāvāja. Strādāt vietējā veikaliņā. Palīdzēt maznodrošinātajiem.
BET jau iejutusies lomā, iepazinusi darba vidi pēc laika, kad interesējos, kad varēšu sākt strādāt, uzzinu, ka projekts tik ātri netiks atbalstīts. Ja varēšu, tad ar decembri varēšu strādāt. Ka tad tikai nodrošinās iespēju piedalīties projektā. Tas manu garastāvokli un plecus nolaida lejā. Un rodas sajūta, ka atkal esmu kā putns būrī iestrēdzis, kam neļauj izpausties. Es gribu strādāt, bet tā vien šķiet, ka darbs no manis bēg. Šinī situācijā raugoties.
Labi, man šobrīd dzīve piešķīrusi atkal kārtējo laiku, kurā it kā varu savādāk izpausties. Bet kā lai izpaužas, ka visas vēlmes kā to darīt atduras pret naudu? Labi, šobrīd esmu mazliet ko iekrājusi, salīdzinoši ar iepriekšējiem mēnešiem, kad nekas neiekrājas, bet šī iekrātā nauda arī dara vēlmju gūzmu un jautājumu – kam šo naudu lai izlieto? Kas būtu primārais? Jo vajag gan jaunu datoru, kas nozīmētu, ka vēl ir jāiekrāj, gribu atļauties apmeklēt dietologu, kuru metode šķiet nopietna, spēcīga, bet prasa arī laiku un naudu, pluss visam pāri gribas atļauties sevi palutināt ar kādu atlaižu kuponu piedāvātajām iespējām – kādu masāžu, SPA kūri vai ko tml. Jā, protams, veselība ir pirmajā vietā... Tā jau kā tāda dziesmiņa ausīs skan...
Risks, risks, risks... Jā, šo vārdu no saviem draugiem bieži dzirdu – ir jāriskē. Dziesma un risks. Mja...domās apzinies, ka ir jāskrien pret vēju dziedot ar pilnu atdevi. Apzinies, ka šūpoties kāpās kā mežrozītei un ļauties vēja brāzmām no sirds neuztraucoties, ka tiksi salauzts un sapūsts. Apzinies, ka vējā jāprot balansēt, sajust līdzsvaru. Tas ir risks un dziesma atbrīvo no smaguma dvēselē. Bet kur ir darītājs? Kāpēc tikai protu to visu domās apzināties, sajust, bet fiziski neko nedaru? Kas ir mana aizture? Bailes? Bāc! Kas tas ir par tādu bubuli – bailes?! Kā no tā lai tiek vaļā? Šādā situācijā jau rodas papildus vajadzība – psihologa konsultācijas. Tās ir papildus izmaksas.
Bailes un nauda. Divi, kas manas nervu šūniņas kropļo.
Un tā es dzīvoju – stāvu vidū un vēroju, kā apkārt man griežas notikumu virpulis, kas aicināt aicina pieņemt lēmumu un lekt virpulī iekšā, bet es tikai stāvu un vēroju. Ko darīt, kad stāvi kā iestindzis? Meditēt, lai atbrīvotu muskuļus un prātu no sasprindzinājuma? Jā, gribētos pie kāda speciālista iemācīties ko tādu.
Un tā es stāvu un briestu.
Kaut tā būtu drīza un skaista eksplozija, kad uzbriedīšu.
...
Ceru, ka tas ir sākums, kam labam...
Man pat iezagās doma, ka ieviesīšu tādu kā regulāru atklāto sajūtu, izjūtu, emociju gammu un kas mainās tajā visā pēc šī bloga. Padalīšos ar jums. Varbūt, ka tā savādāk sevi ieraudzīšu.
un Tev ir tik daudzi dzejoļi,ka varbūt ,beidzot Tev ir viņi nobrieduši,lai Tu viņus izdotu???
Ja ne oficiāli,tad varbūt uztaisi dažus iesējumus tieši SK dāmām??
tas arī ir variants,kā pie tās naudiņas tikt.
Saved savu pozitīvismu kārtībā( nekāda dižā depresija tā arī nav,būsim atklātas-par blogu-tas likās tāds vairāk melanholisks,nevis negatīvs),tā kā,izskatās,ka viss būs kārtībā
Visupirmais-Tev ir vismaz skaidrti zināmi termiņi kad darbs varētu sākties!
Un laika patiesībā ļoti maz lai tam sagatavotos!Es ari netaisos stāstīt ko darītu Tavā vietā ,bet zinu kā šādā situācijā rīkotos pieaudzis cilvēks.GATAvOTOS DARBAM-VISUPIRMAIS-SAVEST KĀRTĪBĀ VESELĪBU-TAGAD IR LAIKS BRAUKĀT PIE ĢIMENES ĀRSTA UN UZ VISĀDĀM PĀRBAUDĒM-PĒC TAM TĀ LAIKA NEBŪS.Atmet domas par dietologu kamēr līdzekļi ir ierobežoti-atklāšu noslēpumu,visu diētu pamats ir mazāk un veselīgi ēst,daudz dzert ūdeni un vairāk kustēties.Un te nu nonākam pie sevis palutināšanas-EJ LAUKĀ NO MĀJAS -rudens depresiju rada gaismas trūkums un kamēr ir iespēja dienas vidū pastaigāties -dari to! Bet vakarā gaismu dos sveces,pat vismazākās.Un te nu mēs nonākam pie psihologa palīdzības-priekš kam tad mēs te esam?Pareizi-LAI ATBALSTĪTU VIENA OTRU -un ne jau tādēļ ka būtu vājas ,bet gan tādēļ ka esam stipras,tai skaitā ari Tu.Tikai Tu esi nedaudz apmaldījusies.SĀc kustēties!!!!!!!!