"Cilvēki visu laiku gatavojas rītdienai. Es tam neticu. Rītdiena nav gatava viņiem. Tā vispār nezin, ka viņi ir" (c) K. Makmartijs. Mērķi, sapņi, izaicinājumi... kā nepazaudēt tos laika plūsmā? Kā neapjukt šīs pasaules izdomātos labumos? Padomāsim kopā!
No paša sākuma gribu atzīties, ka šis ir viens no sarežģītākajiem blogiem, ko esmu rakstījusi. Ne tāpēc, ka nav mērķu, bet tāpēc, ka pierakstot tos sapratu, cik tie ir naivi. Sapratu, cik daudz spēku mēs veltam tam, kas varbūt būs vai vispār nebūs (vismaz es tā daru).
Sen atpakaļ izlasīju domu, kura ir kļuvusi par vienu no manas dzīves moto un, it īpaši šādos brīžos, tā ir ļoti aktuāla: "Cilvēki visu laiku gatavojas rītdienai. Es tam neticu. Rītdiena nav gatava viņiem. Tā vispār nezin, ka viņi ir" K. Makmartijs.
Esat kaut kad sevi pieķēruši lidojam sapņos tālu-tālu skaistās brīnumzemēs? Cik laika tiek pavadīts plānojot un zīlējot, mēģinot sarēķināt, aprēķināt un izrēķināt, kas dzīvē ir jāmaina un kas galu galā sanāks? Bet nu beidz, taču! Nākotni nevar paredzēt! Nevar izrēķināt! Dzīve ir daudz-daudz-daudz daudzpusīgāka par pašu sarežģītāko matemātikas uzdevumu, tā nepakļaujas matemātiskiem noteikumiem un aprēķiniem, kas mums šajā pasaulē ir tikai šis brīdis. Kā tad izvirzīt mērķus uz gadiem, ja nezinam par nākamā brīža esamību? Vai varbūt nepareizi izprotam mērķa jēgu?
Klasiski, runājot ar cilvēkiem un ieklausoties sevī, dzirdu, ka mērķis ir sasniegt kaut kādu mistisko ideālu:
Gribas perfektu darbu. Bet kas ir perfekts darbs? Vai šinī pasaulē ir kaut kas perfekts? Pat perfektas, pēc savas būtības, lietas mēs, cilvēki, pamanamies sabojāt. Varbūt gribas ideālu figūru? Bet skaistuma standarti mainās un, kas zin, varbūt rīt atkal atgriezīsimies pie antīkās skaistuma izpratnes un mūsdienu modeles skaitīsies neglītas? Gribas lielu māju, dārgu mašīnu? Bet varbūt rīt pasaule sabruks vai mēs aiziesim citā dimensijā, kur šos labumus mēs neņemsim...
Šī pasaule ir tik nestabila, tik īslaicīga mūsu dzīve, lai tik ļoti pieķertos tai. Piebāžot savu galvu ar domām par savām vēlmēm vai nezaudējam sevi pa ceļam pie mērķiem? Vai mērķi noved mūs pie mūsu īstā sapņa? Pie sapņa, no kura rezonē dvēsele un jūti, ka tā ir gaisma, kura ved tevi pa īsto ceļu? Vai plānojot sapņa realizēšanu uz "kaut kad", vai neatsakamies no sapņa?
Tā domājot nonācu pie tāda kopsaucēja: dzīve ir tagad. Mērķu sasniegšana sākas šobrīd. Sapņa piepildīšanas "kaut kad" ir tagad. Tātad, laiks arī padalīties ar saviem mērķiem, uz kuriem es teicos:
es gribu tādu izlītību, kas palīdzēs man izprast un saprast sevi;
es gribu tādu darbu, kas dos iespēju pašrealizēties;
es gribu tādus cilvēkus blakus, kuri iemācīs mani patiesi mīlēt.
Tātad, izaicinājumi: saprast sevi, pašrealizēties un iemācīties mīlēt. Varbūt kādam šie izaicinājumi liksies naivi, bet tas ir tas, ko es, mana dvēsele alkst. Nav jābaidās un jākautrējas no savas iekšējās pasaules, no sapņiem (ja vien negribas kaut ko, kas traumēs citus cilvēkus morāli un fiziski, kā arī kaitēs mūsu dvēselītei).
Kādi ir mani termiņi? Līdz mūža beigām. Kad es ķeršos pie to piepildīšanas? Šobrīd.
Iedvesmoja un rezonēja manī Jāņa Aizkalna, kura interviju nesen lasījām Interjera klubiņa ietvaros, dzejolis vai kā pats autors tos devē: "urbānās haikas", ar ko dalos ar lasītājām ar cerību, ka vēl kādu dvēseli tas aizskars.
04-180. Miers Lai nebīstās tie, Kas labi ir un grib būt. To visu var gūt Jānis Aizkalns
Sieviešu Kluba diskusijai:
