Ikdienā mēs nenovērtējam, cik daudz mums ir dots. Liekas jau tāds sīkums:dzīvība,bet...robeža starp dzīvību un nāvi ir ļoti šaura.Tas ir tāpat kā ar veselību:nerūpējamies un nedomājam,kamēr nav radušās problēmas.Tā arī notika ar mani.
Katra no mums reizi pa reizei ir jutušās slikti,bet cik daudzas šo sajūtu ignorē sevi mierinot:''Viss ir labi,tas tikai stress''? Šoreiz runa iet par ilgāku laika periodu.Varbūt ir vērts aiziet pie sava ģimenes ārsta uz apskati?Tās ir tikai 10 minūtes un tava sirds kļūst mierīga.Šo visu rakstu,jo pati tā nedarīju un tikai pēc tam ,kad mana dzīvība karājās mata galā,es sapratu,ko vajadzēja darīt.Sāksim ar visu pēc kārtas.
Ilgstoši jutu nogurumu,bet kā jau jaunietei laika nav un ,ko tur pie tiem ārstiem staigāt.Nav ,ko laiku kavēt ir taču svarīgākas lietas darāmas. Tā brīža dzīves devīze skanēja tā:''Lielais dzīves skrējiens,kad vēl ja ne tagad?'' Vienā dienā,kāds man uzlika smagu ''Stop'' zīmi un noņēma no trases savā lielajā dzīves skrējienā.Tā bija diena,kuru visu savu dzīvi atcerēšos.Biju skolā,kad gar acīm sametās melns,kājas saļima...sajutu tādu neparastu sajūtu.Filma zuda.Atmodos slīmnīcā pieslēgta pie 101 vadiņa,neciešami pīkstošiem aparātiem un sistēmas stabiem.Neko nesapratu.
Pēc pāris dienām ārsti bija atraduši šī noguruma cēloni.Diagnozes bija skarbas:trombembolija plaušās,asins nesarecēšana,organisms neražo eritrocītus,trūkst fermentu un dažādas neskaidras norises organismā.Nespēju atbildēt uz jautājumu: No kā? Man bija tikai 19 gadi.
Raudāju,ārdijos,psihoju,bet tas lietas būtību nemainīja.Ārsti līdz galam nespēja izskaidrot,kas ar mani notiek.Un tā sākās mana dzīve slimnīcās(Berlīnē,Maskavā,Rīgā) 16 mēnešu garumā.Dienu no dienas pavadīju nodaļās vai lidostās uz pārlidojumiem.Bija smagi brīži,kuros nezināju,ko lai daru.Raudāt vairs nespēju.Pieņēmu to,ka terapija nedod vēlamo efektu.Sāku domāt,ko šī slimība man dod un māca.Tas bija mirklis,kad vajadzēja apstāties un paskatīties apkārt.Satiku ļoti daudzus gudrus cilvēkus,kuri man palīdzēja pieņemt slimību un savu jauno dzīvi.Par maniem labākajiem draugiem kļuva palatas biedri (man ar viņiem ļoti paveicās).Viss ,kas notika ļāva man paskatīties, cik patiesībā šausmīga bija mana dzīve pirms slimības:stress,skriešanas,neguletas naktis,pārslodze utt.
Sāku veikt savas dzīves labojumus un dzīvoju tā,lai pašai prieks.Mani vairs neuztrauca slimība,jo es vienkārši dzīvoju izbaudot,katru doto dienu.
Izlasīju ļoti daudz psiholoģiskās un garīgās literatūras,filozofēju ar cilvēkiem un meklēju sevi.Meklēju,kas es esmu un ,ko es vēlos.Vairs neuzdevu jautājumu:''Kāpēc ar mani''?Pieņēmu slimību un cīnijos pretī.
Nenoliegšu,bija grūti.Nevarēju noturēt zīmuli rokās,jo tas likās sveram vismaz 20 kg.Nespēju runāt,jo nebija spēka,
....bet tas mani neatturēja sapņot.Nespēju izturēt slodzi,bet..... tas mani neatturēja cerēt par labu iznākumu.
Pienāca mana brīnumu pilnā diena:es uzvarēju dzīves loterijā un ieguvu galveno balvu...iespēju dzīvot un būt...būt veselai.Ārstu izpratnē tas bija brīnums,jo neviens īsti nespēja paskaidrot,kas tieši notika vai palīdzēja.
Šis laiks bija mana dzīves skola.Smaga,bet vajadzīga.Protams,ka bez tās varēja arī iztikt....BET...Šajā dzīves posmā daudz zaudēju,bet ieguvums bija lielāks kā zaudējums.Ir jau pagājis gads un esmu sveika un vesela :)
Tāpēc mīļās meitenes,sievietes,mammas...Uzmaniet sevi un esiet veselas.Ja arī ir gadījies saskarties ar,kādu dzīves pārbaudījumu:NEPADODIETIES!Cīnieties!Jūs to varat!Varbūt,tieši mans stāsts liks saņemties,cīnīties un rūpēties par sevi un saviem mīļajiem.
