Patstāvīga, laimīga un pašpietiekama sieviete – vai sapnis, kuram nav lemts piepildīties? Kur zudusi laime trīs gadus pēc kāzām? Savas pārdomas par dzīvi šeit un tagad Sieviešu Klubam uztic kāda lasītāja, kura vēlējās palikt anonīma.

Vienmēr šķitis, ka sievietes ir tās, kuras parasti tiecas pēc vīrieša sev blakus, pēc kāda, kurš būtu blakus priecīgos brīžos, kurš būtu balsts bēdu un izmisuma mirkļos un, galu galā, pēc cilvēka, kurš būtu mīlams un kurš sniegtu sievietei arī savu mīlestību...

Arī es vienmēr esmu domājusi, ka esmu tieši tāda sieviete. Sieviete, kurai vajag blakus vīrieti, taču šo gadu laikā, kopš man blakus tiešām ir bijis šāds vīrietis, manas domas, acīmredzot, ir mainījušās. Turklāt, visdrīzāk, mainījušās nevis attiecībā uz vīriešiem vispār, bet uz šo konkrēto vīrieti.

Esam kopā jau astoņus gadus, no kuriem pēdējos trīs esam laimīgi precējušies. Laimīgi? Laimīgi priekš citiem – radiem, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem un garāmgājējiem. Laimīgi priekš Viņa, nevis priekš MUMS...

Pirmā doma, kas, noteikti ienāk prātā pēc šo pirmo rindu izlasīšanas, ir spriedums, ka „jums vajag izrunāties”, „jums vajag iziet no rutīnas” un vēl virkne citu padomu, kurus tik dāsni lasām pa labi un pa kreisi. Taču ko darīt, ja viss jau ir izrunāts, visas asaras izraudātas un iekšā nav palicis nekas, tikvien kā žēlums pret vīrieti, kurš manī saskata vienīgo savas dzīves jēgu (pret vīrieti, kurš man vienmēr licies tik pašpietiekams, sakārtots un visādi citādi no apkārtējiem un to viedokļa neatkarīgs) un vienkārši nevēlas mani laist vaļā?

Viņam joprojām šķiet, ka skatos uz viņu mīlestības pilnu skatienu (lai gan šis skatiens ir izdzisis jau pirms neskaitāmām dienām, nedēļām un mēnešiem...), viņam joprojām ir pārliecība, ka tas, ko esam cēluši līdz šim ir tik liels, svarīgs un nozīmīgs, ka to nedrīkst un nevar sagraut tikai tādēļ, ka man – sievietei, ir ienācis prātā, ka vēlos iet savu ceļu. Patiešām – nevis padoties, bet beidzot izvēzēt spārnus, jo man priekšā ir tik daudz iespēju, kuru durvis nespēju līdz galam atvērt tikai tādēļ, ka esmu piesaistīta Viņam un viņa izpratnei par to, kā dzīvot ir vispareizāk un vislabāk...

Nē, tās nav hormonu pārņemtas sievietes iedomas, kurai nupat ir sakārojies mazliet norauties no ķēdes, lai iztrakotos, bet pēc tam atgrieztos siltajā mīlestības ligzdiņā. Tas ir kliedziens pēc palīdzības brīdī, kad šķiet, ka viss, kas man ir, tā ir mana paralēlā dzīve manās domās, manā iztēlē. Dzīve, kuru vizualizēju tiklab mirkļos, kad esmu vienatnē, kā brīžos, kad man blakus atrodas Viņš. Dzīve, kuru izbaudu tikai sajūtās un tikai sava prāta iekšējās projekcijās. Dzīve, pie kuras nespēju tikt, jo esmu tik cieši piesieta vīrietim, kurš man reiz lūdza, lai es atsakos no savas dzīves viņa dēļ.

Aizvēru acis un dzirdēju šos vārdus dziļi sevī atbalsojamies...

...tā bija diena, kad sapratu, ka vairs nav mīlestības un, ka nevēlos upurēties...bet savā spēcīgajā vēlmē pēc SAVAS dzīves, esmu tik vāja, lai pārcirstu tās važas, kas mani savijušas ar šo dzīvi un šīm saistībām...

Cik ilgi var dzīvot ar sajūtu, ka iekšā ir pilnīgs tukšums, ka vienīgais, ko sevī sajūti, ir tāds kā akmens, kas iekārts kaut kur tajā vietā, kur kādreiz ar viņu vienā ritmā pukstēja sirds? Cik ilgi var vairīties no pieskārieniem un no tik ikdienišķajām un ierastajām verbālajām mīlestības izpausmēm, kuras vairs nespēj izlauzties pār lūpām, jo tām nav seguma? Nedēļas? Mēnešus? Gadus? Un kā labā tas viss???