Vienmēr ir licies, ka visam dzīvē vajag kādu iemeslu. Jēgu, lai būtu vēlme triekties uz priekšu. Plēsties pušu, lai tikai sasniegtu savas vēlmes, tomēr vienai lietai tu nekad nespēsi pavēlēt. Sirdij.

Mēs ar viņu iepazināmies, kad es mācijos astotajā klasē. Skaists, gara un plecīga augumablondīnis, ar pasakaini zilām acīm. Vienmēr lika man smieties, tomēr nevarēja jau iztikt bez ķircināšanas. Viņš bija divus gadus vecāks par mani. Sargāja mani. Rūpējās. Es viņu vienmēr uztvēru kā labāko draugu, pat tad, kad itkā sagājāmies kopā. Tomēr bija tādi cilvēki un apstākļi, kas to visu izjauca. Kas atņēma mazajai meitenei sapņu princi. Bet draudzība nekad nezuda. Tomēr tad, viņš aizbrauca dzīvot uz ārzemēm. Princis baltajā zirgā bija aizlidojis. Ir pagājuši jau daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Sirds aizvien sitas straujāk, kad viņš runā ar mani. Jūtos drošībā, kad satieku kaut uz sekundi viņu.

Galvā vienmēr mētājas domas: „Viņš ir tas, kas turēs manu roku pie altāra. Viņš ir vienīgais, kuru es gaidu. Un gaidīšu. Līdz pēdējam sirdspukstam.” Tomēr sirds vienmēr sāpēs plīsa, kad viņam uzradās jauna meitene. Un es kā laba draudzene novēlēju viņiem laimi. Es klusībā raudāju vakaros spilvenā nespējot izmest to no galvas. Es klusībā viņu no visas sirds mīlēju. Un mīlu aizvien.

Kad beidzot saņēmos viņam pateikt savas jūtas, viņš klusēja. Sākumā man likās, ka viņam ir vienalga, bet tad .. viņš solījās atbraukt uz Latviju. Un es gaidīju. Ilgi gaidīju. Jau biju zaudējusi visas cerības. Stundām ilgi skatījos telefonā gaidīdama zvanu: „Mazā, esmu Latvijā.” Bet zvans nekad nepienāca. Sirds plīsa. Asaras.  Pagāja krietns laiks līdz tiku tam visam pāri.

Tomēr dienā, kad vairs negaidīju neko, viņš man uzrakstīja. Mēs tajā vakarā ilgi runājām. Smējāmies. Viss bija kā agrāk. Sirds atkal nejuta mieru. Un viņš to zināja. Man likās, ka no viņa puses vienmēr būs aukstums, bet tad .. „Es pēc divām nedēļām būšu Latvijā. Es vēlos tev kaut ko pateikt acīs skatīdamies.”

Es visu viņam esmu piedevusi. Esmu biju uzticīga un vienmēr palikšu, tādēļ es sēžu šeit ar platu smaidu un cerību sirdī, ka mans princis atbrauks mājās, paliks un vairs nekad neliks man iet cauri tam, kam es bridu cauri šos gadus.