Viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem aspektiem cilvēku attiecībās ir attiecības ar vecākiem. Ja paziņas, draugus un dzīvesbiedrus mēs izvēlamies paši, tad vecāki ir doti "no paša sākuma" un tikai tādi, "kādi ir". Diemžēl, ne vienmēr un ne visiem izdodas veidot draudzīgas attiecības ar vecākiem. Tam ir bezgala daudz iemeslu un, pagaidām, tos neizskatīsim. Pieversīsim uzmanību jautājumam "kāpēc" - kāpēc attiecības ar vecākiem ir svarīgas?
Jāsāk ar pirmsākumu: ar momentu, kad mēs nebijām un lielas nejaušības dēļ radāmies mēs. Izveidojās mūsu ķermenis un... dvēsele. Ir vairākas teorijas par dvēseles rādīšanu. Šoreiz pieversīsim uzmanību tai, kura skaitās visticamāka. Cilvēks ir dvēsele un cilvēks ir garīgs pēc pirmstēla un būtības. Tādēļ divi cilvēki - sieviete un vīrietis, apvienojoties, rada ne tikai fizisko ķermeni savam bērnam, bet no savām dvēselēm rada jaunu dvēseli. Šī teorija arī atspēko izplatītu viedokli, ka bērns ir "tīra lapa". Nav gan.
Bērnam, varbūt, nav paša iegūtas zināšanas par šo pasauli, bet viņam ir ģenētiskā atmiņa. Zinātnieki jau tagad ir pierādijuši, ka ģenētiskajā atmiņā glabājas atmiņas vismaz par 10 paaudzēm, bet tas ir tikai pētījumu sākums un ir teorijas ka ģenetiskajā atmiņā glabājas informācija par visiem radiem, līdz pat cilvēces sākumam. Kā var redzēt, mēs cieši esam saistīti ne tikai ar saviem vēcākiem, kuri ir radījuši mūs, bet arī ar visiem radiem. Šo der atcerēties, kad uznāk dusmas: lai arī kā dzīve mūs negrozītu, mēs esam viens veselums. Tāpēc par visu, ko dara vecāki, atbild bērni.
Ir jāatceras, kādās sāpēs māte mūs dzemdēja. Sievietēm šo īpaši ir jāsaprot: gandrīz visas esam/būsim/gribam kļūt par mātēm.
Ir jābūt pateicīgām par šo iespēju ienākt šinī pasaulē. Ņemot vērā minimālo iespēju piedzimt tieši mums: lai tieši šajā brīdī savienotos tieši šīs šūnas. Zinot tendenci uz abortiem, māte ir saņēmusies un pieņēma lēmumu dzemdēt. Pateicībā par fiziskām un morālām sāpēm, ko esam sagādajuši vecakiem. Ir jāapzinas, ka esam nedalīti un cieši saistīti ar vēcākiem un visiem saviem radiem. Ienākuši šajā pasaulē esam, ne lai sūdzētu vēcākus, bet lai vērotu un augtu.
Lai cik tas nebūtu sāpīgi, bet daudzos gadījumos neveidojas labas attiecības. Ja jūtam, ka vainīgi ģimenes šķelšanā ir vecāki: lūdzies par viņiem, mēģini atsildīt viņu sirdis. Jāatceras, ka neesam tiesīgi tiesāt viņus, bet varam nepieļaut tās kļūdas ar saviem bērniem, kuras vecāki ir pieļāvuši ar mums. Mainot attiecību "paternu", tiek pārtraukta šī līnija: jā, bija sliktas attiecības ar vecākiem, bet ar saviem bērniem izdevās izveidot labas attiecības un radu "zīme" tiek dzēsta. Ja turpinam to pašu "paternu" ar saviem bērniem, tad vis turpinās un šīs problēmas smagums pārnesas uz bērna pleciem.
No teikta var secināt sekojošo:
- jāatceras, cik ļoti esam saistīti ar vecākiem un visiem saviem radiem. Neskatoties uz to, kādas veidojas attiecības, jāatbild būs abām pusēm un par visu maksās nākošas paaudzes;
- jāatceras, cik grūti bija vecākiem, īpaši mātei. Nevar viņus vainot, bet nedrīkst pieļaut viņu kļūdas. Nevajag dusmoties, bet jāmēģina atsildīt viņu sirdis un, iespējams, viņi ieraudzīs un atzīs savas kļūdas;
- jāatceras, ka attiecības ar vecākiem nav atsevišķa daļa no dzīves un no radu "vēstures". Kā šī lapa ir uzrakstīta, ar to sirdī dzīvosim paši, tā to lasīs arī nākamās paaudzes un par to arī turpinās maksāt.
Sieviešu Kluba diskusijai:
Pēc būtības stulbi ir meklēt vainīgos, lai kaut ko attaisnotu. Tas ittin neko nedod. Svarīgāk ir spēt dzīvot esošajā situācijā un uz priekšu. Un tas attiecas ne tikai uz vecākiem, bet uz visu, kas mums apkātr notiek.
Bet šim - "noteikti zini, cik grūti un skarbi dzīvot, kad nevari nevienam uzticēties un priekšstats par to, kam jābūt "atbalsta plecam" ir bojāts un tam vairs netici. tas nav labi, tas nav pareizi." - es Tev piekrītu par visiem 100%.
Bet - jāatceras, cik grūti bija vecākiem, īpaši mātei. Nevar viņus vainot, bet nedrīkst pieļaut viņu kļūdas. Nevajag dusmoties, bet jāmēģina atsildīt viņu sirdis un, iespējams, viņi ieraudzīs un atzīs savas kļūdas.
Viegli pateikt, bet nav tik viegli to izdarīt.
ne, neesmu ne lasījusi ne skatījusies Freimaņa kunga intervijas. bet tā ir cilvēka personīga izvēle, to nevajag likt kā piemēru. ir sievietes, kuras izmet bernus mistkastē, bet neliksim šīs "sievietes" kā "mātes paraugu". noteikti zini, cik grūti un skarbi dzīvot, kad nevari nevienam uzticēties un priekšstats par to, kam jābūt "atblsta plecīm" ir bojāts un tam vairs netici. tas nav labi, tas nav pareizi.
Par bērniem. Atceries, ko vienā intervijā teica Mārtiņš Freimanis par to, kāpēc viņš negrib veidot ģimeni? - ES NETICU STABILAI ĢIMENEI. VARU UZTICĒTIES TIKAI SEV. Es domāju, ka šādi teiktu daudzi.
par pēdējo komentāra daļu. ne visi ienāca gribēti, tā ir. bet ienāca. tas jau ir fakts, vai nē? ja nu ienāca, ir jāizvēlās, vai visu mūžu sedēt un sūdzēties, apvainoties un dusmoties par to ka esot negaidīts bērns, vai pieņemt to un pašai/pašam nekļūt par tādu, kādi bija/ir paša vecāki, proti, pateikties, par savu dzīvi un būt labākam.
Vēl kas. NE VISI BĒRNI IR NĀKUŠI PASAULĒ GRIBĒTI. Arī tas ir jāatceras. Tāpēc es domāju, ka ne visi piekritīs - Ir jābūt pateicīgām par šo iespēju ienākt šinī pasaulē.